Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

dzirdēt tautai kā svešumā tā arī dzimtenē,
jo manu dziesmu raksturs ir: Mīlas romantika,
sadraudzība un dzimtenes mīlestība! 22
Vēstules beigās Alfrēds Vinters kategoriski
aizliedz rakstīto publicēt – izmantot trimdas
ideoloģiskai apstrādei. Nākamajā gadā
viņa autorkoncerti Rīgā notika. Pāris gadus
vēlāk Vinters viesojās Latvijā meitas Dzintras
un Rolanda Rikarda kāzu svinībās. Rodrigo
Rikards, līgavaiņa brālis, par šo viesošanos
raksta: „Vai nevar dabūt laivu? Es gribu
iebraukt Daugavas vidū,” izdevīgā brīdī
ieminējās Vintera kungs. Vecmīlgrāvī mums
pašiem bija laiva, un pie airiem es vienmēr
esmu juties labi. Divatā iebraucām upē, un
Alfrēds Vinters atzinās: Rīgā neatstājot sajūta,
ka viņu nepārtraukti novēro un izseko.
Paraustīju plecus, sacīdams, ka pašreiz laivā
neviena vairāk nav, ja vajag, tad es varu ielēkt
Daugavā un peldēt uz krastu. Dziedonis
pasmējās, joks viņam patika. Es jutu, ka
viņš pamazām atbrīvojas no spriedzes. 23 Brāļi
Rikardi bija dzimuši un uzauguši Vecmīlgrāvī,
te atradās viņu vecāku un vecvecāku
mājas. Laivas bija daudziem vecmīlgrāviešiem,
un Rodrigo Rikarda iespēja iebraukt
Daugavā nebija nekas ārkārtējs. Tā Alfrēds
Vinters aizvadīja vairākas stundas laivā, sarunās
par dzīvi Padomju Latvijā un darba apstākļiem
Zviedrijā. Tuvojās atgriešanās brīdis.
Daugavas straume lēni nesa mūsu laivu uz
jūras pusi, uz to pusi, kur Zviedrijas krasts.
Bija satumsis, kad piestājām malā. Netālu,
pie kuģīša piestātnes, stāvēja kāds cilvēks ...
Es zināju, ka pēdējais kuģītis ir aizgājis. Ko
gribēja svešais? Vecmīlgrāvī es pazinu ikvienu.
Mēs abi apklusām. 24 Drošības orgānu neveiksme
redzama skaidri – kāda gan efektivitāte
var būt viegli pamanāmam un atpazīstamam
izsekotājam? Turpmākos gados uzraudzības
taktika nešaubīgi kļuva rafinētāka.
Tomēr bija viesi, kas šķita gaidīti. Latvijas Padomju
rakstnieku savienības plēnumā (1960.
VII), kuru atklāja Vilis Lācis, viesojas grupa
Amerikas latviešu – pēc 1905. gada revolūcijas
emigrējušo pēcteči. Dzejnieks Jānis
Sudrabkalns raksturo grupas sastāvu:
Biedrs Sermuks, grupas vadītājs, pilns enerģijas,
alkst visu uzzināt, redzēt, ar visiem sapazīties.
Tāpat Amerikas laikraksta redaktors
Jānis Leimanis, tāpat kultūras darbinieki
Ed. Mauriņš un Jānis Ešenvalds, tāpat cītīgā
un apdāvinātā latviešu dzejas teicēja Elza
Mednis, tāpat sirmais dzejnieks Jānis Fogelis,
tāpat Eduards Šēnbergs, kuru viņa biedri
22. RTMM 113 451.
23. Rodrigo Rikards. Uzmanību, televīzija! Rīgā: Autora
izd., 1994:74.
24. Turpat.
slavināja kā lielu dziesmu mīļotāju un pratēju,
koru iedvesmotāju. 25 Tomēr ne tikai Sudrabkalnam
šajā laikā bija skaidrs, ka šis sociālais
slānis nav vienīgais, ir arī citi latvieši Amerikā,
kuru darbi tik labvēlīgus epitetus neizpelnījās.
Par tiem Sudrabkalna rakstā teikts:
Dīpīši, teica ciemiņi, sagādājot viņiem daudz
rūpju, nemitīgi tenkodami un urdīdami ļaudis,
apmelodami Padomju Latviju, visu, kam
sakars ar Padomju Savienību. Pievāciet tos!
Protams, tautieši runāja par emigrantu barvežiem,
kapitāla kalpiem, avīžu skribentiem.
Nu, tie arī mums nav vajadzīgi, tie lai vārās
tālāk savos taukos, ko uzkrājuši no emigrantu
sviedriem; bet mīļi kā māte saņem Latvija
katru godīgu un krietnu latvieti. 26
Šeit minēto latviešu uzskatos, salīdzinot ar
noliegumu vai atturību iepriekšējos gados,
bija sācies zināms „atkusnis”. Izdevniecība
„Latvju Grāmata” ASV izdeva (1960) Jāņa
Ezergaiļa sakārtotu Andrieva Niedras piemiņas
grāmatu. Izdevēja pēcvārdos Eduards
Dobelis raksta: Bet laiki mainījušies ar neticamu
ātrumu. Cik nesen vēl, ir trimdā, ir dzimtenē,
visi gaidījām – būs karš, būs glābiņš,
būs atkal labi. Bet tagad no dzimtenes raksta...
mēs lūdzam Dievu, lai kaut kas briesmīgs
nesāktos... Mēs vairs šiem vārdiem nevaram
runāt pretī, visi zinām, ko šie vārdi nozīmē.
(...) Andrievs Niedra atguva dzimteni,
bet vai mēs izturēsim un atgūsim? 27
Šādās noskaņās sākās 20. gs. 60. gadi. Vilis
Lācis veselības stāvokļa dēļ jau 1959. gadā
bijā atbrīvots no visiem amatiem, bet Voldemārs
Kalpiņš 1961. gadā zaudēja kultūras
ministra amatu par buržuāziskā nacionālisma
izpausmēm. Viņu loks bija noslēdzies,
kontaktu risinājumu neradis. Tie, kas nāca
pie varas, 1964. gadā izveidoja Latvijas Komiteju
kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.
Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, bija
sācies jauns posms. o
Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju kurators
Andrejs Grāpis ir monogrāfijas Augusts Dombrovskis.
Mūžs un veikums (2006) autors. Sakārtojis un sarakstījis
pēcvārdus intīmās dzejas izlasei Pērs un Solveiga (1996)
un latviešu bohēmas dzejas kopojumam Bezrūpju kauss
(2010). Izglītības vajadzībām sarakstījis grāmatas
Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolām (1996) un
Literatūrteorija vidusskolām (2001). 2008. gadā
sarakstījis priekšvārdus latviešu 20. gs. dzejas antoloģijai,
kas izdota Bulgārijā. Publicējies Latvijas presē.
25. Jānis Sudrabkalns. „Amerikas latvieši ciemos pie
rakstniekiem.” Literatūra un Māksla 1960.23.VII:4.
26. Turpat.
27. Eduards Dobelis. „Izdevēja piezīmes.” Andrievs
Niedra. Sastād. Jānis Ezergailis. Trimdā (Waverly, Iowa):
Latvju Grāmata, 1960:249-250.
Andris Eglītis. 1991. gada 21. augustā. No sērijas Pirms 20 gadiem.
33