Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Andrejs Grāpis<br />
ATGRIEŽIETIES<br />
DZIMTENĒ!<br />
OKUPĒTĀS LATVIJAS UN TRIMDAS<br />
KULTŪRAS SAKARU AIZSĀKUMI<br />
1952. gada sākumā, jaunpierakstītās romāna<br />
Pazudusī dzimtene nodaļas Vilis Lācis noslēdza<br />
ar šodienai ļoti mulsinošu tekstu. Romāna<br />
centrālais tēls Ako pirms nāves uzrunā<br />
draugu Pandi: Man bija kāds liels, skaists<br />
sapnis, ko neizdevās piepildīt līdz galam. Bet<br />
es zinu: reiz pienāks diena, kad varēs piepildīties<br />
arī tas... kad mana nelaimīgā dzimtene<br />
kļūs brīva un aicinās atpakaļ mājās savu<br />
svešās salās izkliedēto tautu. Pandi... man ir<br />
kāds lūgums tev... Ja tu pieredzēsi to dienu,<br />
tad paliec manā vietā un izdari to, ko būtu<br />
izdarījis es. Uzmeklē manas dzimtenes ļaudis<br />
un aizved viņus atpakaļ uz Rigondu. Ņem šo<br />
papīra lapu – tā ir manas dzimtās salas karte.<br />
Tagad to nr. nāksies grūti atrast. Un te, šajā<br />
grāmatiņā, ir pierakstītas visas tās salas, kur<br />
jūgā smok Rigondas ļaudis. 1<br />
Par ko šeit ir runa? – No laika atstatuma<br />
viegli dalīt indulgences un apsūdzības. Viļa<br />
Lāča loma Latvijas vēsturē ir labi zināma.<br />
Un tomēr... Tā vien gribas likt kaut nosacītu<br />
vienlīdzības zīmi starp Rigondu un Latviju.<br />
Romāna alūzijas šodien to pieļauj, un autors<br />
jau vairāk kā 40 gadus nav starp dzīvajiem.<br />
Varbūt šīs alūzijas ir politnekorektas ilūzijas?<br />
Taču, runājot par kultūras sakaru aizsākumiem<br />
starp latviešiem trimdā un latviešiem<br />
Latvijā, Viļa Lāča persona pavīd brīžam tālākā,<br />
brīžam tuvākā fonā. Runa ir par 1947.-<br />
1960. gadu, kad Vilis Lācis ir LPSR Ministru<br />
Padomes priekšsēdētājs, un viņa sievasbrālis<br />
Voldemārs Kalpiņš – kopš 1953. gada LPSR<br />
kultūras ministra pirmais vietnieks, vēlāk arī<br />
ministrs.<br />
Atcerēsimies – II Pasaules kara noslēguma<br />
realitāte bija latvietis trimdā un latvietis Latvijā,<br />
latviešu kultūras dzīve trimdā un latviešu<br />
kultūras dzīve Padomju Latvijā. Iespēju<br />
diskusijai par atšķirīgiem Latvijas redzējumiem<br />
vairākus gadu desmitus nebija, taču<br />
nebija arī vēlēšanās pārtraukt personiskos<br />
kontaktus ar radiem vai draugiem, dažkārt<br />
ar ģimeni vai vecākiem. Pasts, protams, strādāja,<br />
bet ceļošanas un tikšanās iespēju Latvijā<br />
palikušajiem nevarēja būt, savukārt trimdā<br />
šajā sakarā pastāvēja pamatota atturība.<br />
1. Vilis Lācis. Kopoti raksti. 4. sēj. Rīgā: Liesma, 1971:<br />
277-278.<br />
Amerikas latvieši Kārlis Sermuks (kreisā pusē) un<br />
Voldemārs Vilks (2. no labās) kopā ar Mirdzu Ķempi<br />
un Jāni Sudrabkalnu Latvijas Padomju rakstnieku<br />
savienībā (1960.VII)<br />
Tomēr personisku kontaktu nepieciešamība<br />
abpusēji apziņā pastāvēja. Pirmā saskarsme<br />
pēckara gados ar citur dzīvojošiem latviešiem<br />
bija PSRS Augstākās Padomes deputātam,<br />
LPSR Tautas komisāru padomes<br />
priekšsēdētājam, rakstniekam Vilim Lācim.<br />
1947.13.III - 11.IV (!) PSRS AP delegācijas sastāvā<br />
viņš viesojās Anglijā. Delegācijas vadītājs<br />
bija Vissavienības Arodbiedrību Centrālās<br />
padomes priekšsēdētājs Vasīlijs Kuzņecovs.<br />
Kā jau tajos laikos parasts, vīzītei beidzoties,<br />
katrs delegācijas dalībnieks rakstīja<br />
ziņojumu par pieredzēto. To adresēja grupas<br />
vadītājam, taču vairākos eksemplāros,<br />
no kuriem viens nekļūdīgi nonāca drošības<br />
orgānos. Rakstītājs to, protams, tikai varēja<br />
nojaust. Viļa Lāča ziņojumā atrodams šāds<br />
teksts: Viesnīcā „Dorčestera”, kurā dzīvoja<br />
mūsu delegācija, pie manis pienāca viens<br />
no šīs viesnīcas oficiantiem, kas sevi nosauca<br />
par Lindi, un uzsāka sarunu skaidrā latviešu<br />
valodā. Viņš teica, ka dzīvo Anglijā jau 30<br />
gadus, taču, spriežot pēc pilnīgi tīrās izrunas<br />
un valodas, kādā runā Latvijā šodien, tas<br />
diez vai atbilst patiesībai. Divas vai trīs reizes<br />
viņš nāca man klāt un mēģināja uzsākt sarunu<br />
par bijušo Latvijas sūtni Londonā Zariņu,<br />
pie kura viņš it kā dažus gadus strādājis<br />
vēstniecībā, bet pēc tam ticis izmests uz ielas<br />
kopā ar ģimeni. Viņš ļoti lamāja un zākāja<br />
Zariņu un pūlējās noskaidrot manu attieksmi<br />
pret šo cilvēku atsevišķi un vēstniecību<br />
kopumā. Tā kā es neielaidos nekādās atklātās<br />
sarunās, uzskatot viņu par izlūku, pēc<br />
diviem - trim neveiksmīgiem mēģinājumiem<br />
runāt ar mani, viņš vairs netuvojās. Pēc Lindes<br />
vārdiem pirms kara viņam Liepājā dzīvojusi<br />
māsa, kurai viņš nesen uzrakstījis vēstuli,<br />
bet nav saņēmis atbildi. Man piezvanīja pa<br />
telefonu kāds Londonā dzīvojošs latvietis ar<br />
26
Change language