Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
BĒGLES ATMIŅU<br />
STĀSTĪJUMS<br />
Ilse Zandstra (dz. Ilze Zālīte). The Amber<br />
Coast: A Latvian Family’s Journey. Tamarac.<br />
FL: Llumina Press, 2010. 264 lpp.<br />
Varbūt labākais veids, kā uztvert notikumus<br />
vēstures plūsmā, ir autobiogrāfija, īpaši ja<br />
tā ir vienlaikus kodolīga un eleganta. Tāda<br />
daudzos līmeņos ir aplūkojamais Dzintara<br />
krasts: latviešu ģimenes stāsts – vienas ģimenes<br />
sāga, sākot ar pārtikušu dzīvi Latvijā,<br />
ko pārtrauc padomju un vācu (nacistu) okupācijas,<br />
kam seko ģimenes locekļu izkaisīšana<br />
daudzās zemēs. Stāsts ir līdzīgs un vienlaikus<br />
atšķirīgs no simtiem un tūkstošiem latviešu,<br />
kas bēga no Sarkanarmijas un nonāca<br />
Rietumos. Zālīšu ģimene ar diviem bērniem<br />
un tikai tik daudz mantu, cik varēja sabāzt<br />
dažos koferos, bija spiesta atstāt Latviju, lai<br />
nedabūtu vienvirziena biļeti uz Sibīriju. Savu<br />
vērtīgo mantu, Opel Kadett automašīnu, viņi<br />
pamet Liepājas ostmalā. Pēc Latvijas atstāšanas<br />
ģimenes tālāko odiseju lielā mērā nosaka<br />
diezgan skarbā un patvaļīgā ģimenes galvas,<br />
tēva Jāņa, zināšanas kuģu būvniecībā, kas<br />
nodrošina iztiku un ļauj izdzīvot vispirms Polijā,<br />
vēlāk Vācijā, pēcāk Zviedrijā un beidzot<br />
Montreālā, Kanādā.<br />
Atmiņas par graujošām pārmaiņām atstāstītas<br />
no mazas meitenītes, tēva sauktas par Ilzīti,<br />
redzespunkta. Tās papildinātas ar viņas<br />
sarunām ar tēvu Jāni, vēstulēm, dokumentiem,<br />
avīžu izgriezumiem, fotogrāfijām un<br />
daudzu radu liecībām. Ceļojums uz Latviju<br />
(1990. gada vasarā) ir katalizators, kas autorei<br />
atjauno interesi par ģimenes vēsturi, karalaika<br />
un pēckara notikumiem. Tas notiek ar<br />
zviedru kuģi The Baltic Star, pazīstamu arī kā<br />
Happy Ship (laikam priecīgās iedzeršanas dēļ<br />
brauciena laikā – A.L.) un Baltic Bible Banana<br />
Boat (tai laikā Latvijā no ārzemēm piegādā<br />
gan banānus, gan Bībeles – A.L.). Latvija<br />
vēl bija daļa no Padomju Savienības, kaut<br />
arī viss strauji mainījās, kas gadu vēlāk noved<br />
pie pilnīgas neatkarības. Vērtīgas atklāsmes<br />
dod rietumnieku un Latvijā palikušo ģimenes<br />
locekļu pirmā saskare. Rodas sadursmes<br />
uzskatos, vērtībās, ideoloģijā, pat vainas<br />
apziņas sadalē. Abpusēji pārpratumi un<br />
vilšanās atspoguļo daudzu rietumu latviešu<br />
pirmos iespaidus saskarē ar dzimteni. Autores<br />
asais skats uztver nianses cilvēku attiecībās,<br />
žestos un mīmikā, dod vielu tālākām<br />
pārdomām par pusgadsimta atšķirtību, vieniem<br />
dzīvojot padomju komunismā, otriem<br />
rietumu socializācijā (smadzeņu skalošanā).<br />
Ceļojums uz Latviju kļūst par iemeslu Ilzes interesei<br />
par viņas pašas izcelsmi: Mans ceļojums<br />
uz Latviju manī atmodināja vēlmi vairāk<br />
izzināt par manu un manas ģimenes pagātni.<br />
Kā daudzi imigrantu bērni, Ilze nelabprāt minēja<br />
savu latviešu izcelsmi, tai vietā cenšoties<br />
iekļauties vietējā zviedru vai kanādiešu<br />
kultūrā un valodā. Viņa dumpojās, kad vecāki<br />
uzstāja, lai meita ar vecāko brāli Pēteri<br />
runā latviski. Ironiskā kārtā, pusgadsimtu<br />
vēlāk piederības sajūta, ko vecāki tik centīgi<br />
mēģināja ieaudzināt pretestības pilnajā dvēselē,<br />
beidzot meitā atrada atbalsi. Uzplauka<br />
interese par senčiem un atjaunojās zinātkāre<br />
par saknēm Latvijā un ģimenes locekļiem citur<br />
pasaulē.<br />
Līdztekus epizodēm no bēgļu dzīves, dažādām<br />
nelaimēm un pielāgošanās centieniem<br />
izdzīvošanas labad, grāmata dod arī vispusīgu<br />
nelokāmā patriarha Jāņa Zālītes portretu.<br />
Viņš iemieso protestantu darba tikumu (protestant<br />
work ethic) un vācisko pakļāvību kārtībai<br />
(Ordnung). Viņa māte, būdama vācu izcelsmes,<br />
dēlam iemācīja vācu valodu un ieaudzināja<br />
vācu kultūru. Tēvs latvietis, skolotājs,<br />
ātri virzījās augšup, strādāja Maskavā, kur<br />
1907. gadā piedzima Jānis. Visu mūžu viņš<br />
seko savas korporācijas Talavija moto: Darbs<br />
ceļ vīru. No tādiem vīriem veidojas nebeidzama<br />
plūsma ar neatkarīgiem uzņēmējiem, kas<br />
notver bumbu vienalga kādos apstākļos, lai<br />
arī cik neizdevīgi tā piespēlēta. Viņam vienmēr<br />
veicas ar darba atrašanu. Oldenburgas<br />
DP nometnē Vācijā viņš negaida bezdarbībā<br />
UNRRA’s (United Nations Relief and Rehabilitation<br />
Administration) pavēles, bet izveido<br />
galdnieku darbnīcu, kur nodarbina 30 cilvēku,<br />
kuri izgatavo veļas knaģus, klikatas, rotaļlietas,<br />
solus un lielas, izturīgas ceļa lādes<br />
gaidāmajiem tālākiem ceļojumiem. Diemžēl<br />
šī brīvas uzņēmējdarbības izpausme nepatīk<br />
birokrātiem, kuri darbnīcu liek slēgt. Laimīgā<br />
kārtā Jānis saņem uzaicinājumu no zviedru<br />
kuģu būvētavas Gēteborgā, un ģimene atstāj<br />
bezcerīgo, bēgļu pārpildīto nometni.<br />
Jānim ir arī otra puse, kas izpaužas daudzajās<br />
sarunās ar meitu. To vislabāk raksturo izteiciens:<br />
Meitiņ, nepārtrauc mani! Arī daudzās<br />
citās tā laika latviešu ģimenēs bija dziļi<br />
iesakņojusies filozofija, ka tēvs visu zina labāk<br />
(father knows best). Autore šo kultūras<br />
pavedienu raksturo šādi: Manam tēvam bija<br />
liela līdzība ar viņa tēvu. Abi uzturēja stingru<br />
disciplīnu un sagaidīja, lai viņu pavēles tiktu<br />
izpildītas bez ierunām. Nekāda pretī runāšana.<br />
Nekāda autoritātes apšaubīšana.<br />
70
Change language