Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Par jauktajām klasēm. Vent, pieņemu, ka Tev ir bērni.
Vai Tu gribētu, lai viņi mācās klasē, kur vairums
bērnu savā starpā sarunājas krieviski? Jo Rīgā krievi
ir vairākums, godīgi sajaucot, tā būs visu skolu visās
klasēs. Nerunājot nemaz par Daugavpili. Tur klasesbiedru,
ar kuriem patērzēt latviski, nebūs nemaz.
Māris Jānis Vasiļevskis
Tieši tas, ka tās bija jauktas skolas, arī noteica visu
pārējo. Segregācija saglabājās, tikai ne atsevišķu skolu,
bet klašu līmenī. Turklāt, ja pareizi atceros, krievi
skolā mācījās 10 klases, latvieši – 11, mācību programmas
bija dažādas, pedagogu kontingents – atšķirīgs.
Nekāda „tautu draudzība” tādos apstākļos nevar
sanākt, tikai sadalīšanās savstarpēji konkurējošos
klanos pēc valodas principa. „Tautu draudzība” nesanāks
arī tad, ja saliksim kopā pusi pašreizējās krievu
skolas klases ar otru pusi latviešu klases, sociālie kontakti
jau ir nostabilizējušies, tur var būt tikai konflikti.
Mana versija – sākt kopādzīvošanu no bērnudārza,
no 1. klases, kad bērns uzsāk socializāciju vienaudžu
vidū un viegli iemanto sev jaunus draugus.
Protams, ka jaukto skolu metodi atzina par nederīgu,
jo šādas jauktās skolas ir nevis viena un tā pati vienota
valsts skola, bet gan divas atšķirīgas skolas, sabāztas
vienā ēkā. Vēlreiz atkārtoju – ja bērnus nesalaiž
kopā smilšukastē, tad pēc tam viņus „iedraudzināt”
ir nesalīdzināmi grūtāk vai pat neiespējami.
Par jauktajām klasēm. Man sievas un bērnu nav, bet
maniem vienaudžiem, draugiem un paziņām ir. Visiem
skolas vecumā, skaitā no viens līdz četri ģimenē.
Pirms rakstīt Sveikā, apspriedos ar vairākiem, lai no
manas puses nesanāktu idealizēta muldēšana par lietām,
no kurām neko nejēdzu. Secinājums – tam būtu
vajadzīga drosme un izšķiršanās, bet gan es, kuram
bērnu nav, gan arī DAĻA šo paziņu piekristu, ka viņu
bērni mācās tādā klasē KOPŠ PIRMĀS KLASES (turklāt
skolā, kur sākotnēji visas vecākās klases būs latviešu
kontingents, kaut gan ar katru gadu šī proporcija samazināsies).
Galu galā, ja šodien daļa krievu nebaidās
no tā, ka viņu bērni mācās latviešu skolā, latviešu
vairākuma vidū, kur gan ar skolotājiem, gan vienaudžiem
sazinās latviski, bet tāpat nezaudē savu krievu
identitāti (man ir reāli piemēri), tad latviešiem baidīties
būtu nožēlojami. Tomēr baidās. Nezinu, kāda ir
drosmīgo un bailīgo proporcija, bet šajā ziņā neesmu
optimists. Palieku pie uzskata: ja latviešu vecāku
vairākums patiesībā vēlas turpināt segregāciju, tad
lai beidz čakarēt „krievu skolas” ar pilnīgu pāreju uz
latviešu valodu – no valodas mācīšanas viedokļa tam
nebūs efekta, salīdzinot ar esošo situāciju, no lojalitātes
un integrācijas viedokļa efekts būs negatīvs.
Par reālo latviešu un krievu attiecību Rīgā man ziņu
nav. Statistika nav uzticama, jo daudziem latviešiem
deklarētā dzīvesvieta ir laukos, bet viņi un viņu ģimenes
dzīvo, strādā un mācās Rīgā. Uz Rīgu brauc mācīties
arī latvieši no Pierīgas, tā ka situācija var būt mazāk
krieviska, nekā šķiet. Nav laika meklēt, bet labprāt
gribētu noskaidrot pašreizējo Rīgas skolu statistiku
– cik bērnu mācās skolās ar latviešu mācību valodu,
bet cik – „krievu skolās”. Daugavpilī un vēl citur
Latgalē, protams, ir daudz „krieviskāka” proporcija,
taču tur arī latvieši ir ciešākā kontaktā ar krieviem
nekā pārējā Latvijā, tā ka kopējas mācības valsts skolā
ar latviešu valodu ir iespējamas.
Domāju, ka galvenie iebildumi būtu vecākiem, kas
par katru cenu vēlas saglabāt kādu īstu vai izdomātu
savu bērnu „latviskumu”, domādami, ka, nonācis
vienā vidē ar krievu bērniem, viņu jaunietis „samaitāsies”,
kļūs „slāviskāks” vai kā tamlīdzīgi. Nu ko – zināma
taisnība viņiem ir. Tiešām, sajaukti vienā katlā,
mainīsies ne tikai krievu, bet arī latviešu bērni, taču
nepiekrītu, ka viņi tāpēc pazaudēs latviešu valodu vai
savu nacionālo piederību, ja vien skolās mācīsies latviski,
ģimenē sazināsies latviski un mēs dzīvosim Latvijas
valstī.
Alternatīva: saglabāt esošo situāciju ar divkopienu
valsti, pagaidām nosacīti mierīgu līdzāspastāvēšanu
un reālu segregāciju. Tam rezultāts var būt tikai viens
– lēna un pakāpeniska krievu kopienas iespaida palielināšanās,
kas vērojama visus pēdējos gadus. Tas
arī ir saprotams – krievu kopienas spēka avots meklējams
nevis šeit, Latvijā, bet gan lielajā kaimiņzemē,
un tik nelielas valstiņas kā Latvija vajadzībām tas būs
praktiski neizsīkstošs. Latviešu kopienai šāda „piebarotāja”
no ārienes nav un arī nebūs. Emigrācijas un
vārgas dzimstības dēļ kļūsim tikai vājāki un arī vienaldzīgāki
pret pārkrievošanos.
Fiktīva alternatīva: saglabājot esošo situāciju vai „palielinot
spiedienu uz krieviem”, piemēram, ar skolu
pāreju uz latviešu valodu, turpināt murgot par dekolonizāciju,
kad, nez kāda vēja aizpūsta, krievu kopiena
vai vismaz liela tās daļa pazudīs no šīs valsts
un ļaus latviešiem pilnvērtīgi dzīvot nepārkrievojoties.
Nav paredzams, ka šādam varenam pasākumam
kāds starptautisks spēks būtu gatavs dot juridisku
sankciju vai līdzekļus (piemēram, samaksāt krievu kopienai
par aizbraukšanu), tāpat arī latvieši sava trūcīgā
skaita un resursu dēļ nespēs nevienu iebiedēt,
pat ja ārdītos divtik skaļi. Krievi varbūt pat galu galā
piekāpsies un kādu brīdi skolās patēlos „visas mācības
latviešu valodā” – līdz brīdim netālā nākotnē,
kad viņu kopiena būs gana spēcīga, lai gluži likumīgi
atdabūtu atpakaļ zaudētās privilēģijas.
Vents Zvaigzne
Vent, par tavu priekšlikumu balsoju ar abām rokām.
Valsts skolu dalīšana krievu un latviešu skolās ir diskriminācija,
nezin, kāpēc pret to neiestājas ES ierēdņi.
Mums taču pastāv ne tikai padomjlaiku, bet arī ASV
kādreizējā dalīšana balto un melno skolās.
Arī es mācījos piecdesmitajos un sešdesmitajos, man
nav negatīvas pieredzes. Māri, ņem vērā, ka situācija
tagad ir pavisam cita – toreiz mācīja uz krievu valodas
bāzes, tagad – latviešu. Un pievērs uzmanību sevis
uzrakstītajam – ka „Atmodas laikos šī metode tika
vienprātīgi atzīta par nederīgu, jauktās skolas sadalīja.”
Tā ir lielākā kļūda, kas izdarīta. Jā, zinu, tobrīd ārlatvieši
gatavojās atgriezties Latvijā bariem vien, tikai
nevēlējās, ka bērni mācīsies vienā skolā ar krieviem
un cerēja, ka tie brauks projām. Kā redzam, ne ārlatvieši
atgriežas, ne krievi brauc projām. Un nenotiks
ne viens, ne otrs.
Ja būtu mana teikšana, es valsts valodas lietu kārtošanu
uzticētu Ventam.
Ausma Ābele
Publikāciju no ziņām un neziņām interneta vēstkopā Sveiks
sagatavoja Juris Žagariņš
38