Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

vēsturē, kura tiks apgūta 8. un 9. klasē. Šajā modelī
pavērās iespēja pasaules vēsturi mācīt kā elementārkursu,
bet Latvijas vēsturē jau prasīt kaut ko vairāk.
Gada vidū ministrijā sākās diskusijas, un nu „rindā”
stāv jautājums par abu kursu sajukšanu, lai viena
stunda nedēļā būtu veltīta pasaulei, otra – Latvijai.
Šajā ainā loģiku vairs īsti neredz. Vienotu ainu skolēnu
apziņā nomainīs lēkāšana no Ēģiptes uz Latviju, no
Latvijas uz Romu. Jauksies ģeogrāfiskās vietas un laikmeta
ainas. Godīgi sakot – šādā juceklī neredzu neko
saprātīgu un baidos, ka pēc laika skolēni nezinās vēsturi
vispār. Vienmēr saraujos, ja kāds saka – vēsturnieki
vainojami pie tā, ka jaunieši nav patriotiski un
brauc projām no valsts. Ja tā saka kādreizējie trimdinieki,
tad vēlos viņiem vaicāt: padomājiet, kāpēc jūs
paši šobrīd neesat apmetušies Latvijā? Tad jums arī
atklāsies visa šīs problēmas sarežģītā daba.
Mācību grāmatu autora Viļņa Purēna kontā ir plaši lietotās
Pasaules vēsture pamatskolai 4 grāmatas (Senie laiki,
Viduslaiki, Jaunie laiki, Mūsu laikmets), Pasaules vēsture
tavā kabatā, Kulturoloģija (kopā ar citiem autoriem),
Politika un tiesības vidusskolām, Latvijas ģērboņu
grāmata u.c. Izdevniecības RaKa galvenais redaktors.
Dzīvo Rīgā.
* * *
Mirdza Krastiņa: Mans izejas punkts saistās ar
valodu. Lai izvairītos no mītiem un pretendētu uz patiesību,
nereti iznāk sastapties ar faktiem un to reģistrēšanu.
Tiklīdz runa ir par vēstures kopainu Eiropā,
rodas sarežģījumi ar citām valstīm, ja jādodas iekšā
citas valsts teritorijā, lai atklātu kādu meklējumu. Ir
riskanti piedēvēt kādas pilsētas nosaukumu, piemēram,
Vācijā, kādai citai valodai, meklējot aizvēstures
izcelsmi, jo to var uzskatīt par nolaupīšanu. Šajā sakarībā
atļaušos minēt vēsturisku faktu par Tīringijas
pilsētu Auma (reģistrēta 1237. gadā). Indoģermānists,
profesors vairākās slavenās Vācijas universitātēs
(Vircburgā, Heidelbergā, Tibingenā) Hans Krāe (Krahe,
1898-1965) ir saskatījis latviešu valodas izcelsmi šim
nosaukumam – tas nākot no latviešu vārda „avouts”.
Turklāt tuvumā uz kartes var saskatīt arī strautu ar nosaukumu
Auma. Ir zināms, ka baltu valodu pārpalikumi
ir izkaisīti Vācijas teritorijā un tie vēl būtu pētāmi.
Auma nav vienīgais piemērs.
Tas ņemts no Ernsta Eichlera publikācijas Slawische
Ortsnamen zwischen Saale und Neisse. Ein Kompendium.
Bd. 1 A-J (Bautzen, 1994). Mīlenbacha un Endzelīna
Vārdnīcā tas skaidrots kā straujums, spars. No
tā izejot, var atvasināt vārdus aumaļains, aumaļām,
ar aumi. „Pārpalikumi” Vācijas teritorijā liecina arī par
vācu valodas izrunas kļūdām. Marko Polo kartē (Die
General Karte nr. 8) Lauzicā saskatāmi nosaukumi
Berzdorf (Bērzu ciems) un Berzdorfer See (Bērz ciema
ezers) uz austrumiem no Herrnhut. Minētajā publikācijā
vietvārdu Berze skaidrojumi skaidri pierāda, ka
izrunātājs Ernsts Euchlers, nezinādams baltu valodas,
vārdu Berze aplami risina kā sensorbu Berici un elbasslāvu
personvārdu Berislaw. Sastingusi informācija
vietvārdu risinājumos sevišķi saskatāma, kad ir runa
par hidronīmiem – par baltu izcelsmes upju un ezeru
nosaukumiem Vācijas teritorijā. Tie liecina par ilgstošu
senatnīgumu. Tā tas varētu saskanēt ar Berzdorfer
See. Skaidrojumi vācu avotos ir nopietni pārbaudāmi
no baltu valodu viedokļa.
Mans nodoms bija apstiprināt Alda Austera norādījumu,
ka pastāv milzīga plaisa starp vēstures akadēmisko
zinātni un sabiedrības vēstures uztveri.
Zviedrijā mītošās valodnieces, mācībspēka Stokholmas
U. Baltijas institūta Latviešu valodas sektorā Mirdzas
Krastiņas publicēto pētījumu vidū minamas Balter och
baltiska sprak (1994), Vendi un viņu izcelsmes jautājumi
(2001). Piedalījusies arī Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas
veidošanā.
SARUNA AR JBPF
LAUREĀTI VITU GAIĶI
Šī gada JBPF balvas saņēmēju Vitu Gaiķi, laikraksta
Latvija Amerikā atbildīgo redaktori, JG līdzstrādnieci
un skolotāju Toronto Latviešu Tautas augstskolas
ģimnāzijā intervē Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda valdes
priekšsēdētājs Juris Zommers.
Juris Zommers: Apsveicu tevi, Vita, kā Bieriņa Fonda
balvas laureāti! Mans pirmais jautājums personīga
rakstura – man tevi kāds raksturoja kā ļoti privātu personu.
Vai tā tu pati arī sevi saredzi?
Vita Gaiķe: Jā, laikam tā mani var raksturot, jo grozīties
sabiedrībā nav mans aicinājums. Enerģiju uzkrāju
vairāk no dabas, ne no cilvēkiem. Un visiem jau nav jābūt
sabiedrības centrā. Protams, ir nepieciešami arī vadoņi,
kas spēj aizraut ļaužu pūļus, bet pasaulē vajadzīgi
arī vienkārši darba darītāji. Esmu vienmēr centusies
savu darbu padarīt cik vien labi to spēju.
JZ: Pastāsti par savu dzīvi Latvijā. Kas tev patika, saistīja,
no kā tu izvairījies personīgajā un arī politiskajā
jomā?
VG: Uzaugu piecu bērnu ģimenē, un ģimene arī ir tas,
kā man šeit visvairāk pietrūkst. Bērnībā un jaunībā
diezgan daudz sportoju, bet visvairāk aizrāvos ar zirgiem
un jāšanu. Daudz lasīju un lasu vēl joprojām. Iespējams,
ka tāpēc arī man tik vienkārši bija pieslēgties
darbam literārajā laukā. Nekad neesmu aizrāvusies ar
politisko darbību. Protams, skolas laikā biju pionieros
un komjaunatnē, kā jau pārsvarā visi, bet vienmēr
centos izvairīties no vadošiem posteņiem. Neesmu iesaistījusies
arī nevienā partijā Latvijā pašlaik, kaut gan
dzīvi sekoju notikumiem un atbalstu latviski patriotisku
partiju centienus, kam ir arī konkrēts skatījums uz
problēmu risinājumu.
JZ: Ko tu studēji, kādus darbus uzņēmies, ar kādām
sekmēm?
VG: Esmu beigusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti,
iegūstot maģistra grādu. Septiņus gadus nostrādāju
Priekuļu selekcijas stacijā par selekcionāri, veidojot
jaunas miežu šķirnes. Selekcijas process ir ļoti interesants,
bet ilglaicīgs, – no krustojuma veikšanas līdz
jaunās šķirnes reģistrācijai paiet apmēram 10 gadu,
pilni ar rūpīgu iespējamo šķirņu atlasi un izvērtēšanu.
Esmu arī līdzautore Latvijā audzētām miežu šķirnēm.
JZ: Dzīve tev mainījās, atbraucot uz Kanādu kopā ar
dēlu Tomu.
VG: Ar Tomu uz Toronto atbraucām 1999. gadā. Biju
ar mieru atteikties no sava darba un dzīves Latvijā, lai
56