Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
uzvārdu Mihelsons un izteica vēlēšanos tikties,<br />
lai pārrunātu kādu personisku jautājumu.<br />
Aizbildinājies ar aizņemtību, ierosināju<br />
viņa „personisko jautājumu” izklāstīt vēstulē.<br />
Izrādījās, ka Mihelsons neilgi pirms kara<br />
pārcēlās uz Angliju, bet Latvijā, Ventspils apriņķa<br />
Ģipkas ciemā dzīvo viņa sieva un bērni,<br />
kurus viņš vēlas pārvest uz Angliju. Uz to<br />
viņam tika sniegta atbilde, kurā es apsolīju<br />
pēc atgriešanās Latvijā noskaidrot viņa ģimenes<br />
pārcelšanās iespējas uz Angliju, līdztekus<br />
izsakot priekšlikumu, lai Mihelsons vasaras<br />
brīvlaikā pats atbrauc uz Latviju un apciemo<br />
savu ģimeni. Uz pēdējo sekoja rakstveida<br />
atbilde, ka viņš diemžēl vasaras brīvlaikā<br />
ir aizņemts dažādos skolotāju un jauniešu<br />
pasākumos un nevārēs izmantot mūsu<br />
priekšlikumu. 2<br />
Iespējams, ka to varēja arī nerakstīt, taču līdzīgus<br />
ziņojumus rakstīja arī citi, kuru angļu<br />
valodas zināšanas nebija tik labas, bet<br />
latviešu valodas ne tik. Viļa Lāča sarunu un<br />
vēstuli varēja pieminēt kāds cits. Galvenais –<br />
skaidra kontaktu nepieciešamība bija apliecināta,<br />
diez vai rakstītais ir rakstnieka fantāzijas<br />
auglis. Tādēļ ir pamats apgalvot, ka<br />
Vilis Lācis bija pirmais, kas PSRS augstākajos<br />
varas līmeņos nepilnus divus gadus pēc<br />
kara ierunājas par šīm problēmām, taču atbilde<br />
varēja būt tikai viena – atgriezieties<br />
dzimtenē! Lielākajai daļai tas nebija pieņemams.<br />
Protams, delegācijas uzturēšana izpelnījās<br />
arī Anglijas specdienestu uzmanību.<br />
Vilis Lācis raksta, ka ceļā no Duvras [droši<br />
vien Doveras – red.] uz Londonu vilcienā<br />
viņam līdzās apsēdies kāds Brimlovs, kas uzdevies<br />
par Lielbritānijas sūtniecības darbinieku<br />
Rīgā līdz tās pastāvēšanas beigām 1940.<br />
gada rudenī. Brimlovs stāstījis, ka pazīst Viļa<br />
Lāča dzimto vietu Rīnūžus, jo vasarās dzīvojis<br />
turpat līdzās – Vecāķos. Viņš apjautājies,<br />
kā klājas bijušajam LPSR TKP sekretariāta<br />
vadītājam Jemeļjānovam. Lācis atbildējis,<br />
ka Jemeļjānovs ir dzīvs, bet kur viņš pašreiz<br />
strādā – nav zināms. Ar to saruna aprāvusies.<br />
Jāpiebilst, ka Vasīlijs Jemeļjānovs bija<br />
viens no tiem darbiniekiem, kuru atkomandēja<br />
(1940) no Maskavas „padomju kadru<br />
sastāva stiprināšanai”. Viļa Lāča vadībā viņš<br />
nostrādāja visu kara laiku, taču pēc kara Latvijā<br />
neatgriezās. Šajā gadījumā Lācis zināja,<br />
bet apzināti neizpauda informāciju. Citā epizodē<br />
notikušais bija noteikti jāapraksta. Viļa<br />
Lāča ziņojumā teikts, ka laikā, kad delegācija<br />
bijusi izbraukumā uz Velsu un vēlāk uz Skotiju,<br />
koferi ar veļu un citiem sadzīves priekšmetiem<br />
palikuši Londonas viesnīcas numuros.<br />
Atgriežoties no izbraukumiem gan viņš,<br />
2. RTMM 19107, 5-6.<br />
gan citi delegācijas locekļi ievērojuši, ka koferu<br />
saturs kārtīgi pārbaudīts. Noklusēt to<br />
nebija jēgas. Jāpiebilst, ka līdzīgi stāsti dzirdēti<br />
no tiem latviešiem, kas vairākus gadu<br />
desmitus vēlāk, iebraukuši Latvijā, dzīvoja<br />
viesnīcā „Rīga”.<br />
Pēckara gados nākamā „kontaktu bezdelīga”<br />
no Rietumu pasaules atlido 1954.5.III. Kārļa<br />
Ulmaņa pēdējās valdības sabiedrisko lietu<br />
ministrs, Komitejas Latvijas Brīvībai (ASV)<br />
loceklis Alfrēds Bērziņš atraksta Vilim Lācim.<br />
Atgādinājis sadarbību pretkomunistiskās lugas<br />
Tālais ceļš tapšanā, Bērziņš izsakās šādi:<br />
Savās runās Jūs un citi komunistu partijas<br />
varasvīri stāsta, ka latviešu tauta nekad neesot<br />
dzīvojusi tik laimīgu dzīvi kā tagad. Pēc<br />
tam, kad brālīgā krievu tauta un sarkanarmija<br />
palīdzējuse Jums tikt pie varas, latviešu<br />
tauta īsti apzinoties brīvības laimi. Tās kulturālie<br />
un saimnieciskie sasniegumi pārspējot<br />
visu, ko jebkad latviešu tauta sasniegusi.<br />
Bet, ja tas saskan ar patiesību, kālab Padomju<br />
Latvijā nedrīkst iebraukt neviens ārzemnieks?<br />
Kālab tiem nedaudziem rietumu žurnālistiem,<br />
kam izsniegtas vīzas ceļojumam<br />
pa Krieviju, ir noliegts iegriezties Latvijā un<br />
kopīgi ar Jums un komunisma aplaimoto latviešu<br />
tautu priecāties par tiem milzu sasniegumiem,<br />
par kuriem stāsta Rīgas radiofons<br />
un raksta komunistu prese. Tagad vēl rietumos<br />
ir liels skaits žurnālistu, kuri Rīgu un Latviju<br />
apceļoja Latvijas neatkarības laikā. Dodat<br />
viņiem iespēju salīdzināt brīvo Latviju ar<br />
to Latviju, kuras valdības galva Jūs skaitāties.<br />
Tas būs labākais līdzeklis, kā darīt galu tām<br />
šaubām, kas valda brīvā pasaulē par komunistu<br />
aizsargātām zemēm. (..) Pēc ziņām no<br />
jūsu pašu avotiem, Padomju Latvijā iznākot<br />
vairums labu grāmatu, žurnālu un laikrakstu.<br />
Kālab jūsu komunistiskās „demokrātijas”<br />
cenzūra ir tik nesaudzīga, ka pat savas<br />
partijas izdevumus neļauj piesūtīt abonentiem<br />
ārpasaulē? Ja jau pastāv vārda un preses<br />
brīvība, kā tas lepni ir drukāts Padomju<br />
Latvijas konstitūcijā, kālab tad tādi, šajā gadījumā<br />
būtu jāsaka, pretkonstitucionāli ierobežojumi?<br />
3<br />
Tūrisma un kultūras informācijas apmaiņas<br />
nepieciešamība nosaukta skaidri. Maz ticams,<br />
ka Vilis Lācis atbildēja, taču vēstuli saglabāja<br />
savā arhīvā. Alfrēdu Bērziņu nepārprotami<br />
iedrošināja Staļina nāve un pārmaiņu<br />
cerības, ko tā radīja. Viņš saprot, ka padomju<br />
pilsoņi nekur izbraukt nevarēs, tātad<br />
– kustība no rietumu puses. Taču otras puses<br />
3. Andrejs Grāpis. „Divi laikmeta dokumenti”. Latvijas<br />
Avīze 2010.10.VII:12.<br />
27
Change language