Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

kādu dārglietu veikalu. Fils Rafs savu publikāciju – citēju
Jūsu tekstu – nobeidz, daļēji attaisnodams latviešu
anarhistu izdarības, tātad Anglijā dzimusī un
saglabājusies teiksma par apspiesto aizstāvi Robinu
Hudu, šķiet, nav zaudējusi savu nozīmi. Turpretim
mums kauns un negods: par 1905. gada revolucionāru
nodedzināto latviešu vēstures pētnieka Augusta
Bīlenšteina muižu ar tās bibliotēku, un Jūsu sašutums
joprojām deg, jo latvieši par šo „apgrēcību”
nevēlas un nevēlas atvainoties! Stāstījumu par 1910.
gada decembrī Londonā notikušo Jūs tīši papildinat
ar Krievijas valsts bankas aplaupīšanas epizodi Helsingforsā
(Helsinkos) 1906. gada oktobrī, lai iedzeltu,
ka šajā uzbrukumā piedalījies arī slavenais latviešu
gleznotājs Ģederts Eliass, kura vārdā vēl šodien
(mans izcēlums, L.P.) ir nosaukts muzejs Jelgavā. Vai
steidzīgi pārdēvēt par Bīlenšteina vārdā nosaukto?
Rakstā par uzbrukumu dārglietu veikalam, Jūs piepiniet
klāt Vizmu Belševicu, pārmetot dzejniecei vēstures
nezināšanu: Lai kāda būtu Belševicas poēmas
dzejiskā vērtība un nozīme laikmetā un apstākļos,
kad tā rakstīta, vēsturisko faktu izpratne šai poēmā
ir aplama. 13. gs. nemaz nebija tāda latviešu tauta
vai nācija, kā minēts angliskā tulkojumā.
Dīvains, itin kā analfabētiem domāts, ir šis apgalvojums
par latviešu nācijas neesamību. Magnetohidrodinamikas
pētnieks un atdzejotājs Juris Birzvalks
apšaubīja Šekspīra autorību, un viņam bija nopietni
argumenti. Ja kā paraugu izvēlētos Jūsu noraidījumu
par latviešu tautu 13. gs., tad tikpat labi var
atgādināt, ka Anglija taču nav angļu dzimtene, un
tāpēc vien Britu salām nepienākas šis gods. Romiešu
vēsturnieks Tacits ar nosaukumu „angļi” pieminējis
barbarus Elbas upes vidusteces krastos, un tie varbūt
turpinātu tur dzīvot šobaltdien, ja pirmā gadu
tūkstoša sākumā romiešu karaspēks nepamestu iekarotās
Britu salas, tā paverot ģermāņu ciltīm – angļiem,
sakšiem, frīziem, jitiem – iespēju doties sirojumos
pāri Lamanšam, padzīt ķeltus, kas bija padzinuši
salas pirmiedzīvotājus piktus. Tur veidojās raibs
tautību un valodu jūklis, to vēl vairāk sajauca vikingi,
salu pakļāva Dānijai, Normandijas normaņi asiņaini
vajāja salas iedzīvotājus, ģermānisko angļu-sakšu valodu
romanizēja, un tikai 17. gs. izcilais dramaturgs
Viljams Šekspīrs ierādīja ceļu jaunangļu valodai, kuru
otrs literatūras klasiķis Bernards Šovs uzskatīja par tik
neizdevušos, ka savu mantojumu atstāja vienvienīgam
mērķim – lai angliski runātais atbilstu rakstītam.
Mantojums joprojām glabājoties neizlietots. Turpinot
Jūsu apgalvojumu par 13. gs. bez latviešu nācijas,
var nonākt pie domas, vai angliski runājošiem
vispār ir dzimtene. Cilvēka psihe piedalījusies un joprojām
piedalās valodas tapšanā un tās veidošanā,
savukārt valoda ar bērna pirmo šļupstu veido cilvēka
psihi. Valodniecība un psiholoģija nav šķiramas.
Kā angliski runājošie latvieši saviem angļu draugiem,
arī jaunajiem radiem pārtulko katra latvieša sirdij tik
tuvo dzimtenes mīlestība? Prasti sakot, tas ir penterējums,
kuru grūti pat izrunāt – love for (of) one’s native
land, pie kam angliski land ir ne vien zeme, valsts,
cietzeme, sauszeme, pat tikai gruntsgabals, un „native”
tulkojams kā „vietējais”, t.i. iezemietis, vietējais
dzīvnieks, dabisks u.c., tātad angļu valodā pazudis
vai nekad nav bijis vārds, kāds mums ir dzimtene.
Svēts vārds, viennozīmīgs, ar nepārprotamu saturu.
Otrā pasaules kara nedienās gan atļāvāmies labu
paštecinājumu mīlinoši dēvēt par „dzimtenīti”, vācu
laikā jūtami pārāku par veikalos nopērkamo trīsdesmit
procentu degvīnu, „uzlabotu” ar ziepjakmeni.
Ar latviešu valodas senatnīgumu nevar mēroties neviena
cita indoeiropiešu valoda, tā iesniedzas hetu,
sanskrita, sengrieķu senseni mirušo valodu saimē.
Mūsējā dzīvo! Letti... Letten... Lettland... Letthigalli...
Pat svešvalodās tautības nosaukums latvis, latvji iekļuvis
vārda saknē. Jā, tas draudēja pazust, apspiedēji
mūs sauca par undeutsch, vēlāk par bauriem. Vecais
Stenders gan lika iekalt savā kapakmenī – Latvis.
Lai vārds saglabājas. Un tas ir saglabājies. Varat man
nepiekrist, ka nosaukumi Zemgale, Vidzeme, Kurzeme,
Latgale ir latviešu darināti, vadoties no ģeogrāfiski
tik atbilstošai izpratnei. Zemgale – zemais gals,
to vislabāk var saskatīt Tērvetē, ejot pa Brigaderes
taku. Kurzeme – kur zeme? – sauca kurši, atgriežoties
kuģos no sirojumiem. Vidzeme – zeme, kas kaut
kam vidū. Latgale – latvju zemju tālākais gals, novads
pie Tālavas, krieviski Pitalova. Pirms četriem
gadu tūkstošiem baltu ciltis pietuvojās Baltijas jūrai.
Daudzas ciltis neizdzīvoja, lietuvieši un latvieši runā
joprojām senajā valodā. Kāpēc Jums dzejnieces Vizmas
Belševicas vēsturisko faktu izpratne ir aplama?
Latvji 13. gs. bija un vismaz pagaidām ir arī 21. gadsimtā.
Nepatikā pret Piekto gadu un tās kaujiniekiem Jūs
savā rakstā esat aplami iztulkojis pat Anglijas valdības
toreizējā iekšlietu ministra Vinstona Čērčila rakstīto
par uzbrucēju Londonā dārglietu veikalam Jāni
Žākli: Viņš bija viens no tiem mežonīgajiem nezvēriem,
kuri vēlāk Lielā Kara konvulsijās aprija un izvaroja
Krievijas valsti un tās ļaudis. Izvaroja... Anglis
Čērčils lietojis ravage, tas visās vārdnīcās, arī Tildē,
tulkots tikai kā nopostīja, izpostīšana, nopostīšana,
postījumi, (no)postīt. Jums – izvarošana. No visiem
ļaunumiem ļaunākais. Kā Otrā pasaules kara nobeigumā
sarkanarmieši vācietes.
Lai cik tas neticami, mēs abi esam sastapušies angļu
izcilā valstsvīra Čērčila memuāros, esam izvēlējušies
vienu teikumu tulkot latviski. Kā brīvam cilvēkam
demokrātiskā pasaulē Jums bija brīva izvēle, turpretī
man visstingrākā padomju sistēmas uzraudzībā bija
jāatrod sprauga būt nacionāli noskaņotam latvietim.
1968. gadā aizliedza turpināt rādīt manu lugu Redzēt
jūru, kuras pirmizrāde notika Latvijas PSR valsts
akadēmiskā drāmas teātrī (tagad Nacionālais). Atnāca
1969. gads un par godu „padomju varas 50.
gadadienai Latvijā” teātrim vajadzēja šim datumam
veltītu uzvedumu. Teātra direktors, Otrajā pasaules
karā karojis „pareizā pusē” kā frontes izlūkvada komandieris,
Imants Filipsons un teātra galvenais režisors,
arī karojis „pareizā pusē”, LPSR Tautas mākslinieks
Alfrēds Jaunušans, abiem krūšu kabatā kompartijas
biedra karte, uzaicināja mani, mobilizētu
„nepareizā pusē”, nesen ar savu pirmo lugu sagādājis
viņiem nepatikšanas pat līdz LKP CK birojam, – uzrakstīt
scenāriju padomju varas apaļās jubilejas uzvedumam.
Uzrakstīju. Piesardzības labad programmā
autora vārdu un uzvārdu neuzrādījām. Šo to pielabojām,
īsinājām, bija arī cenzūras kategoriski aizliegumi,
un viens no tādiem – citāts no Vinstona Čērčila memuāriem
Mana dzīve: Latviešu strēlnieki bija 700 gadus
verdzinātas tautas sāpju kliedziens. Iestudējums
60