Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
elitārā ir internacionāla, un tā sakņojas specializācijā.<br />
Nacionālo un moderno elementu<br />
sintēze noved pie pilsonības kultūras, kas<br />
savukārt noved pie trešās fāzes − modernās<br />
kultūras. Apskatot Latvijas kultūras vēsturisko<br />
attīstību, VVF kā svarīgu elementu<br />
min sabiedrības šķirisko diferencēšanos, kas<br />
sākumā prasīja piesliešanos gan vācu, gan<br />
krievu ietekmēm. Sasniedzot puslīdz normālu<br />
sociālekonomisko piramīdu, radās iespēja<br />
runāt par latvisku kultūru. VVF ieskicē<br />
latviešu kultūras patiesu uzplaukumu neatkarīgajā<br />
Latvijā, bet saredz Ulmaņa režīma<br />
bīstamās tendences pakļaut kultūru Alfrēda<br />
Bērziņa sociālpolitiskajai ideoloģijai. Viņa<br />
liecina, ka Kārļa Ulmaņa laikā tika piekopta<br />
sistemātiska un klaja demokrātijas principu<br />
nomelnošana (143). Rezultātā tika radīta<br />
ja ne gluži pasūtīta, tad valdības spēcīgi<br />
ietekmēta māksla, kas indīgos ziedos<br />
uzplauka komunistu laikā. Kultūra šajā fāzē,<br />
saka VVF, bija kroplīgas amputācijas rezultāts<br />
(51), kas izslēdza patstāvīgu, radošu<br />
domāšanu. Pie mākslas debesīm, kas patīkami<br />
tukšas (56), uzpeldēja vāji mākslinieki.<br />
Radās divas atšķirtas kultūras, viena Latvijā,<br />
otra − trimdā. Par tām VVF spriež: diletantu<br />
netrūka abās pusēs, un kultūru ar ideoloģiju<br />
kopā sasaistīja abas puses, jo trimda, nespēdama<br />
kultūras produktus izvērtēt pēc būtiskām<br />
mērauklām (59), iekrita tajā pašā slazdā,<br />
kā viņas pretinieki. VVF nesaudzīgi kritizē<br />
trimdas nacionālās stājas frontinieku cīņu<br />
pret sarkanajiem un salīdzina viņu metodes<br />
ar čekas pielietotajām metodēm (62). VVF<br />
konstatē, ka žņaugiem atslābstot, padomju<br />
iekārta Latvijā savā azotē bija izaudzinājusi<br />
nevienu vien čūsku. Šajā laikā apmānīt cenzūru<br />
kļuva par sava veida sportu, kas radošos<br />
stimulēja, kā stimulē katrs ar risku saistīts<br />
pasākums. Veidojās jauna, apdāvināta<br />
paaudze, un mākslinieki, it sevišķi dzejnieki,<br />
atrada veidus, kā projicēt to, ko tauta izjuta.<br />
Rezultātā radās gara virkne iespaidīgu<br />
sa sniegumu (60).<br />
Nāca atmodas laiks ar balto plankumu aizpildīšanu<br />
un pārkārtošanos, kur savu gandrīz<br />
vai traģikomisku lomu spēlēja arī trimdas<br />
ļaudis, kam sākuma gados neatkarīgā<br />
Latvija kļuva par „neapgūto zemi.” Manuprāt,<br />
gluži kā ASV karavīri Irākā, trimdas aktīvisti<br />
ieradās atbrīvotajā Latvijā pagalam<br />
nesagatavoti. Apbruņoti tikai ar labu gribu<br />
un lielisku pārākuma sajutu, tie atsitās<br />
pret savas abstrakti mīlētās tēvzemes īstenību<br />
kā pret mūri. Abas puses bija dzīvojušas<br />
atšķirīgas dzīves, abām pusēm bija jāpanāk<br />
nokavētais. Šis process vēl joprojām<br />
turpinās. Lāgiem šķiet, ka VVF uztur dialogu<br />
ar kādu neredzamu, sīkstu pretinieku, kuru<br />
viņa grib pārliecināt, apgaismot un dabūt<br />
savā pusē. Viskrasāk šāda veida argumentācija<br />
parādās reizēs, kad runa ir par varu,<br />
eliti, valsts reprezentāciju un tautas nostāju<br />
pret varas eliti. Grāmatu caurstrāvo autores<br />
pārliecība par elites eksistences pozitīvo ietekmi<br />
sabiedrībā un par valsts reprezentācijas<br />
aparāta budžeta nepieciešamību. Patiesi,<br />
šāds aparāts, kas nenovēršami arī ko maksā<br />
(125), ir vajadzīgs un svarīgs jaunās valsts<br />
reprezentācijai un diplomātiskajam darbam.<br />
Tā nav lieka greznība. Cits jautājums ir, vai<br />
pārliecīga dižošanās pašmāju trūcīgāko līdzpilsoņu<br />
priekšā nes kādu svētību. VVF pauž<br />
uzskatu, ka tautas skaudība un rūgtums,<br />
kas vērsti pret varas eliti, jeb, kā viņa to<br />
dēvē, individuāliem sasniegumiem, ir kaitīgi,<br />
jo bremzē un paralizē jaunu censoņu vēlmi<br />
tikt uz augšu. Tie vienkārši nevēlas kļūt šīs<br />
apšaubāmās elites daļa. Domāju, ka abas −<br />
kungošanās un bailes no tās − ir okupācijas<br />
atlieku un mazvērtības apziņas produkti.<br />
To katrā ziņā var attiecināt uz bēdīgi slavenajām<br />
smalko aprindu slejām Latvijas presē.<br />
Tāpat Rundāles sindroms jau paguvis iezīsties<br />
tautas psihē un vienlaicīgi signalizē pozitīvu/negatīvu<br />
nostāju pret eliti. Izrādās, ka<br />
uzsvērta elites kultivēšana var kļūt par divpus<br />
griezīgu zobenu. Tā spēj pacelt pašapziņu<br />
vienā sabiedrības daļā, kamēr otrā kurina<br />
naidu un nenovīdību pret visu, kam sakars<br />
ar šo eliti. Tajā pašā laikā tauta izplūst<br />
mīlestībā pret saviem dzejniekiem, dziedoņiem,<br />
mūziķiem un koru vadītājiem. Elitārās<br />
kultūras izcilību VVF cieši sasaista ar kvalitātes<br />
jēdzienu. Tāpēc nepieciešamas izcilības<br />
mērauklas un garantēta kultūras autonomija:<br />
nostādot kvalitāti kā pilnīgi neatkarīgu<br />
no visiem citiem kanoniem − ētiskiem, morāliem,<br />
reliģiskiem, politiskiem, tautiskiem,<br />
sabiedriskiem, saimnieciskiem, praktiskiem<br />
−, tiek garantēta kultūras autonomija (216).<br />
Katrai kultūras jomai, nezaudējot savu veselumu,<br />
jāseko laikmeta internacionālajiem<br />
standartiem. Tikai vadoties no šīm mērauklām,<br />
iespējams sasniegt visaugstākās galotnes,<br />
(kā to visai pārliecinoši ilustrē pašas autores<br />
vērā ņemamie panākumi valsts ārzemju<br />
diplomātijā).<br />
Atgriežoties pie varas un varas elites (VVF<br />
šajā jēdzienā ietilpina Saeimas un valdības<br />
locekļus, jaunbagātniekus un oligarhus),<br />
viņa konstatē, ka pašam varas jēdzienam<br />
tiek piekabināta neslēpti nievājoša pieskaņa<br />
(127), (..) ar katru gadu mazinājies tā daudzinātais<br />
„varas elites” prestižs (120). Šāda<br />
13
Change language