Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
sarakstījās ar Jāni Jaunsudrabiņu – rakstniekam<br />
bija pat sagatavotas dzīves vieta Rīgā<br />
un vasarnīca Mellužos. Dzejnieks un Rakstnieku<br />
savienības vadītājs Valdis Lukss aicināja<br />
dzejnieci Rūtu Skujiņu, kuras vīrs Jūlijs<br />
Lācis tika iznīcināts 1941. gada represijās.<br />
Rakstnieks Arvīds Grigulis, būdams ekskursantu<br />
grupā Stokholmā, runāja pa tālruni ar<br />
Zentu Mauriņu, taču viņa pat nevēlējās sarunāties<br />
un klausīties vilinājumos. Taktikas<br />
bija dažādas, taču mērķis viens – ievērojamu<br />
trimdas rakstnieku pārcelšanās uz Padomju<br />
Latviju būtu ideoloģiska uzvara. Pamanīts<br />
bija arī dramaturgs Mārtiņš Zīverts.<br />
1958.18.IX uz Dailes teātra skatuves<br />
spožu jauniestudējumu<br />
piedzīvo viņa luga Minhauzena<br />
precības (1941) ar Viju Artmani<br />
un Hariju Liepiņu galvenajās lomās.<br />
Teātrim tiek dots mājiens,<br />
ka būtu labi pirmizrādē redzēt<br />
autoru, un teātra direktors Jānis<br />
Palkavnieks un režisors Eduards<br />
Smiļģis raksta vēstuli dramaturgam<br />
ar apgalvojumu, ka ceļš uz<br />
Ulubeli pa otru pusi nav nemaz<br />
tik tāls un uz dzimteni ceļš ir vēl<br />
īsāks 15 . Personiskā vēstulē režisors<br />
izsakās konkrētāk: Atbrauc<br />
nu un vismaz paskaties, kā iet<br />
Tava luga, neviens jau Tevis te neraus<br />
16 . Dailes teātra izrāde piedzīvo<br />
necerētu skatītāju atsaucību<br />
un kritikas atzinību. Teātra literārās<br />
daļas vadītāja tolaik bija Nora<br />
Vētra-Muižniece. 1958.28.X LPSR<br />
kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš<br />
uz ministrijas oficiālās veid<strong>lapas</strong> raksta<br />
Mārtiņam Zīvertam: Cienījamo meistar! Jūsu<br />
lugu izrāžu teicamie panākumi Latvijas teātros<br />
rosina domu par Jūsu atgriešanos dzimtenē.<br />
Tauta Jūs nav aizmirsusi. Līdz šai baltajai<br />
dienai tā Jūs cienī un mīl, tā Jūs gaida<br />
mājās.<br />
Gadījumā, ja pozitīva lēmuma pieņemšanu<br />
šai lietā traucētu daži praktiskas dabas apsvērumi,<br />
esmu pilnvarots paziņot, ka dzimtenē<br />
Jums nodrošināta literārās daļas vadītāja<br />
vieta Raiņa vārdā nosauktajā Dailes teātrī.<br />
Kopējs darbs ar šī teātra galveno režisoru<br />
– Padomju Savienības Tautas mākslinieku<br />
Eduardu Smiļģi, bez šaubām, darītu<br />
vēl bagātāku latviešu dramatisko literatūru<br />
un skatuves mākslu. Arī piemērots dzīvoklis<br />
Jums tiktu nekavējoties ierādīts. Lūdzu uzskatīt<br />
šo vēstuli par oficiālu dokumentu un<br />
15. RTMM 453 607.<br />
16. RTMM 237 624.<br />
Jakobīne - Vija Artmane,<br />
Minhauzens - Harijs<br />
Liepiņš Mārtiņa Zīverta<br />
lugas Minhauzena precības<br />
iestudējumā Dailes teātrī<br />
(1958). Foto: Ā. Smuškevics<br />
vismaz neliegt man atbildi uz tajā skartajiem<br />
jautājumiem, kas sevišķi interesē mūsu mākslas<br />
pasauli. 17 Piedāvājums nebija sadomāts.<br />
No 1938. līdz 1940. gadam Mārtiņš Zīverts<br />
šādā amatā bija Nacionālajā teātrī, pēc tam<br />
– līdz aizbraukšanai uz Zviedriju, Dailes teātrī.<br />
Par sadarbības pieredzi ar Dailes teātra galveno<br />
režisoru Zīvertam ir šāds atzinums: Ar<br />
cilvēkiem nekad neesmu nīdies. Ar Smiļģi<br />
taču ļoti viegli varēja sanīsties, bet mēs nekad<br />
neesam nīdušies 18 . Savukārt Eduardam<br />
Smiļģim 1958. gads ir režisora veiksmes un<br />
slavas laiks – rodas tādas izrādes kā Raiņa<br />
Spēlēju, dancoju un Viljama Šekspīra Hamlets.<br />
Zīverta klātbūtne teātrī varēja<br />
raisīt jaunu panākumu loku.<br />
Maz ticams, ka Voldemāra Kalpiņa<br />
vēstule ceļoja vairāk kā divus<br />
mēnešus. Tomēr ātra atbilde varēja<br />
radīt sasteigtības un paviršības<br />
iespaidu. Tādēļ Mārtiņš Zīverts<br />
raksta mierīgu, pārdomātu atbildi<br />
1959.27.I. (Vēstulē minētais<br />
dzejnieks Jānis Medenis izsūtījumā<br />
bija no 1946. līdz 1955. gadam,<br />
bet gleznotājs Jēkabs Strazdiņš<br />
no 1949. līdz 1954. gadam.)<br />
– Godājamais kolēga, ņemos tiesības<br />
Jūs tā uzrunāt, jo šo vēstuli<br />
nerakstu Jums kā ministram. Tā ir<br />
atbilde uz Jūsējo, ko saņēmu tikai<br />
priekš dažām dienām. Man liels<br />
gandarījums, ka Jūs man piedāvājat<br />
vietu Dailes teātrī, kaut arī<br />
mani tas sevišķi neiepriecina. Tā<br />
kā par vienīgo jēdzīgo darbu es<br />
uzskatu tikai lugu rakstīšanu, tad,<br />
ja atgrieztos Rīgā, es lūkotu dzīvot<br />
tikai no honorāriem, kas tur jau esot iekrājušies,<br />
jo manas prasības no dzīves nav<br />
sevišķi lielas. Arī uz Zviedriju neesmu bēdzis<br />
tāpēc, ka gribētu labi dzīvot. Toreiz man nebija<br />
viegli aizbraukt, es jutos kā dezertieris,<br />
un vēl tagad tāds jūtos. Bet izvēles man nebija.<br />
Pēc tā, kas notika ar Laicēnu un citiem<br />
latviešu rakstniekiem, kam komunisms nebija<br />
doktrīna, bet reliģija, es sapratu, kas mani<br />
sagaida. Es gan sevišķi nebaidos ne no kāda<br />
gala, ja tikai tam visam ir kāda jēga. Toreiz<br />
tādas nebūtu bijis. Ir skaidrs, ka es būtu aizceļojis<br />
uz Sibīriju un no turienes es nekad neatgrieztos,<br />
kas laimējās tādiem spēka vīriem<br />
kā Medenim un Strazdiņam. Bet, ja esmu<br />
dezertējis un palicis dzīvs, tad savu vainu<br />
izpirkšu ar to, ka mūsu tautai atstāšu vismaz<br />
20 jaunu lugu, kas būtu palikušas neuzrakstītas,<br />
ja es nebūtu dezertējis. Lūdzu to<br />
17. RTMM 453 608.<br />
18. Mārtiņš Zīverts. Par sevi. Rīgā: Zinātne,1992:115.<br />
29
Change language