Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Latviskai īpatnībai jāizaug organiski, pašai
brīvi veidojoties aizvien plurālistiskākā sabiedrībā
(158), kas nozīmē, ka kultūras procesos
bez latviešiem piedalītos arī citu etnisku
grupu pārstāvji. Šī slēdziena loģiku VVF
pierāda savā īsajā, bet spožajā esejā par pagātnes
mantojumu un tā apgūšanu. Viņa
uzsver mūsu kultūras vēsturisko daudzslāņainību,
kurā velti meklēt absolūti etnisku
tīrību, jo blakus latviešu cilšu attīstītajai kultūrai
Latvijas telpā savu kultūras devumu
atstājusi rinda cittautiešu: krievi, zviedri, vācieši,
lībieši, čigāni, ebreji, poļi. Lai nevajadzētu
skatīties uz savas tautas vēsturi caur
svešām acīm, pasvītro VVF, ir svarīgi rūpēties
par savas tautas pagātnes dokumentēšanu.
Nepieciešama ir vērtību pārvērtēšana
no pašu latviešu skatpunkta, tādēļ vajadzīgi
zinātniski objektīvi pētījumi par latviskās
kultūras attīstību, kas vienlīdz parādītu tās
pozitīvos un negatīvos aspektus. Svarīgi, ka
šādi pamatdarbi tiktu veikti pilnīgas akadēmiskas
brīvības apstākļos.
Pati stingrākā ir autores prasība pēc kvalitātes,
tādēļ viņa iesaka neraizēties par īpatnību,
bet par kvalitāti: par kvalitāti lielās un
mazās lietās, par kvalitāti vienmēr un visur
(161). Šis kvalitātes jautājums atkārtojas arī
nākamajās nodaļās, kas pievēršas latviskajam
mantojumam, gaumes izjūtai, kultūras
kvalitātes līmeņiem un ideoloģiskai autonomijai.
VVF nodarbina problēma, ko darīt, lai
atlasītu vislabāko sēklu un sagatavotu vislabāko
augsni tradicionālās kultūras pārmantošanai.
Ir divas iespējas: norobežoties
no svaigām ietekmēm, izolēties no pasaules
vai pilnīgi asimilēties. Abējādi mēs būtu
zaudētāji. Tādēļ mums aktīvi jāiestājas par
izlasi, lai mēs savām vajadzībām pielāgotu
visu labāko un derīgāko, ko pasaule mums
piedāvā. Tikai tā mēs varam sasniegt iespējami
augstāku civilizācijas līmeni un sabiedriskās
dzīves kvalitāti. Pagātnes garīgo
mantojumu mums jāmāk destilēt, iegūt tā
esenci, to piemērojot tagadnes vajadzībām.
VVF runā par destilēto esenci, kā būtiski latvisko,
kas atrodams kultūras produktu dzīļu
struktūrās. Šīs dziļumstruktūras savukārt
rada virsmas struktūru daudzveidību. Dziļumstruktūru
likumības ir tās, kas nosaka
gala rezultāta stilu, jeb to, ko dažkārt dēvē
par tautas dvēseli (167-168). Uz šo būtiskuma
jeb dzīļu struktūru teoriju balstās VVF
secinājumi par milzīgo vētīšanas un selekcijas
darbu, kas veicams tautas gara mantu
pārmantošanas procesā. Tā ir pievilcīga, bet
reizē problemātiska pieeja, jo tūdaļ paceļ
jautājumu par šādas selekcijas īstenošanu.
Uzņemties izvērtēt tautas dvēseles klātbūtni
kādā kultūras objektā nozīmētu iesaistīties
zināmā kontroles jeb cenzūras procesā,
ko pati autore jo sirsnīgi apkaro savos
rakstos. Apskatot īpatnēji latvisku tradīciju,
dzīves ziņas un morāles pārmantošanas iespēju,
VVF konstatē, ka pašreiz latvisko zināšanu
līmenis ir zems. Šo līmeni pacelt, lai
izprastu simbolus, kas slēpjas aiz gara mantām,
nav iespējams (..) bez minimālas garīgas
atvērtības, emocionālas atdeves un intelektuālas
piepūles (182-183). Šo iemaņu
asināšanai VVF ieteic pievērsties latviešu literatūrai,
sākot ar senajiem mutvārdiem un
beidzot ar literatūras jaunradi (184). Tās ir
augstas prasības, kas saistītas ar tautas vispārējā
izglītības līmeņa pacelšanu Latvijā.
Grāmatas beigu posmā autore atkārtoti atgriežas
pie kultūras kvalitātes un kultūras
autonomijas (l’art pour l’art) problēmām.
Viņa skaidro, ka mazas tautas iespēja sasniegt
augstu kultūras līmeni ir atkarīga no
tā, cik liela ir tautas kritiskā masa, cik spēcīga
ir latviskā sabiedrība, kas uztur un attīsta
latvisku kultūru. Tradicionālu, primitīvu kultūru
spēj uzturēt dzīvu mazs cilvēku skaits,
jo šādas kultūras pārmantošana norit ģimenes
lokā. Turpretim, augstas klases kultūra
pieprasa augstu materiālo un tehnoloģijas
līmeni. Nepietiekama kritiskā masa izsauc
naudas trūkumu, kas savukārt rada baltos
plankumus kultūras dzīvē. Rezultātā kultūras
līmenis krīt (206). Turklāt, masa nav ieinteresēta
intelektuāli prasīgos pasākumos.
Arī kultūras plurālisms, minoritāšu tiesības
un sabiedrības iecietība vai neiecietība spēlē
savu lomu kultūras kvalitātes attīstībā.
Noslēgumā VVF atzīmē sabiedrības izvairību
un vilcināšanos izvērtēt pagātni: Ļoti ātri
un bez liekām diskusijām visām padomju
laika negācijām tika pārklāts biezs un necaurskatāms
aizmirstības plīvurs, neoficiāli
pieņemta kolektīva amnestija, kas balstījās
uz kolektīvo amnēziju, un dzīve varēja ritēt
tālāk, it kā nekas īpašs nebūtu noticis (228).
Varbūt šo grūto problēmu būtu derējis cilāt
agrāk un nevis grāmatas pēdējā paragrāfā.
Bet varbūt ir jau par vēlu to vispār cilāt.
Savā laikā rakstnieks Modris Zeberiņš mēdza
runāt un rakstīt par zelta spaiņiem, ko
cilvēki dāvina viens otram. Tie ceļo no rokas
rokā, mūs bagātinādami un veidodami ķēdi
no pagātnes uz nākotni. Nezinu, vai visi Vairas
spaiņi ir tīra zelta, bet šī grāmata pierāda,
ka viņas vēlme dot un dalīt savu garīgo
kapitālu ir vairāk kā zelta vērta. o
17