Ietekmes uz vidi novērtējuma darba ziņojuma teksts - Rīgas domes ...

Ietekmes uz vidi novērtējums automaģistrāles būvniecībai posmā no autoceļa A5 līdz Daugavgrīvas ielai
(Rīgas Ziemeļu transporta koridora 3. un 4. posms)
3. Esošās situācijas novērtējums
3.1. Vides stāvokļa novērtējums apkārtējās teritorijās
3.1.1. Pārpurvotas un apgrūtinātas virszemes noteces teritorijas
Visi plānotās trases varianti daļēji atrodas teritorijās, kas sezonāli pārplūst, ir
pārpurvotas vai pirms meliorācijas tādas bijušas, vai arī tām raksturīga apgrūtināta
virszemes notece. Posmu, kam raksturīgas augstākminētās īpašības, īpatsvars variantiem
1., 2. un 2a. ir attiecīgi aptuveni 40, 50 un 45 procenti no trases kopgaruma. Trases
sākums atrodas Daugavas iekšējās deltas rietumu malā, tālāk tā virzās Litorīnas jūras
laika Babītes lagūnā (vēlāk lagūnezerā), kas pirms meliorācijas, polderu sistēmu un sūkņu
stacijas ierīkošanas bija pārmitra, regulāri un ilgstoši pārplūstoša teritorija.
Teritorijas hidrogrāfisko tīklu veido Daugava, Buļļupe, Hapaka grāvis (Rātsupīte),
Lielupe, Babītes ezers, Lāčupīte, Spilves grāvis, kā arī vairākas citas mazas ūdensteces,
kas pieder pie Rīgas smiltāju līdzenuma mazo upju hidroloģiskā rajona. Virszemes
noteces lielākā daļa kopumā ir virzīta Daugavas virzienā. Kopējo teritorijas hidrogrāfisko
režīmu raksturojošie parametri ir sekojoši:
vidējais nokrišņu daudzums gadā – 630-670 mm,
gada vidējā notece – 180-210 mm (~28 % no nokrišņu daudzuma),
vidējais noteces modulis veģetācijas periodā – ~ 4,2 l/s no km 2 ,
nokrišņu maksimālā intensitāte diennaktī (10 % varbūtība) – 0,50-
0,55 l/s⋅ha,
pavasara palu noteces slānis – 195 mm (1 % varbūtība) un 135 mm (10 %
varbūtība).
Ņemot vērā, ka teritorijā 20. gs. laikā realizēti vērienīgi meliorācijas pasākumi,
mūsdienās Hapaka grāvja apkārtnē plūdu risks ir praktiski novērsts. Vējuzplūdu laikā
Rīgas līča ūdens nonākšanu zemajās teritorijās ap Hapaka grāvi ierobežo polderu sistēma,
savukārt nokrišņu un sniega kušanas ūdeņu ātrāku novadīšanu Daugavā nodrošina slēgtā
un vaļējā drenāža, kā arī sūkņu stacija Kleistos (1. attēls). Neskatoties uz to, ir
novērojama regulāra gruntsūdens līmeņa celšanās visā plānotās trases teritorijā, atskaitot
kāpu masīvus. Jo īpaši tas attiecināms uz teritorijas austrumu daļu – Spilves pļavām un
Hapaka grāvja lejteces posmu aiz Kleistiem.
Plašajās, iepriekš regulāri applūstošajās īpaši zemajās teritorijās (0,1-1,0 m vjl)
zemes virsmas slīpums ir ļoti niecīgs un tas ievērojami apgrūtina virszemes ūdens
normālu noplūdi. Tā, piemēram, Hapaka grāvja vidējais ūdenslīmenis pie Slēperu purva
ir 0,25-0,35 m vjl, bet apmēram sešus kilometrus lejup pa straumi pie Kleistiem – 0,1-
0,15 m vjl. Tāpēc, pirms Kleistu polderu sistēmas ierīkošanas, vējuzplūdu rezultātā
ceļoties ūdenslīmenim Daugavā, veidojās negatīva gradienta apstākļi un ūdens ieplūda
Hapaka grāvī, appludinot apkārtējās zemās teritorijas. Plūdu risku Hapaka grāvja
“Eiroprojekts”, 2010 40