Jauno zinÄtnieku konferences rakstu krÄjums - rpiva
Jauno zinÄtnieku konferences rakstu krÄjums - rpiva
Jauno zinÄtnieku konferences rakstu krÄjums - rpiva
- No tags were found...
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
RPIVA <strong>Jauno</strong> zinātnieku <strong>konferences</strong> <strong>rakstu</strong> krājums 2005-2006 113<br />
pievēršanos kora mūzikai un veicināja viņa pirmo skolēnu kora dziesmu krājumu iznākšanu<br />
(Stumbre, 1982).<br />
Jēkabs Mediņš sacerēja ap 150 instrumentālo skaņdarbu. Lielu uzmanību viņš<br />
pievērsa klaviermūzikai un simfoniskajiem skaņdarbiem, ieskaitot koncerta žanru. No solo<br />
instrumentiem tūlīt pēc kompozīcijām klavierēm visvairāk tika komponēts vijolei un<br />
ērģelēm. Gandrīz visas pirmskara kompozīcijas simfoniskajam orķestrim ir radušās,<br />
organizējot koncertus Jelgavā, pašam muzicējot pie diriģenta pults. Savukārt vienpadsmit<br />
instrumentālo koncertu tapšanu pēckara periodā ietekmējusi tieksme paplašināt gan koncertu,<br />
gan pedagoģisko repertuāru visdažādāko mazāk populāro instrumentu solistiem. Viņa<br />
klarnetes koncerts ir veltīts jelgavniekam J. Grūtupam, koncerts ērģelēm, kad vēl nebija<br />
atklāta Doma koncertzāle, – V. Vismanei un P. Sīpolniekam (Stumbre, 1982).<br />
Jelgavas periodā, piemēram, sacerēti ne tikai solo dziesmu pavadījumu pārlikumi<br />
orķestrim, bet tiek instrumentēti arī citu komponistu skaņdarbu, visbiežāk operu āriju<br />
pavadījumi. Kaut gan Jelgavas periodā, salīdzinājumā ar pēckara gadiem Rīgā, komponists<br />
rakstīja daudz mazāk oriģināldarbu, no šā laika saglabājušās vairākas nelielas kompozīcijas.<br />
Pirmā no tām ir tautiskā stilā izveidota miniatūra „Stabulnieka dziesma” (1921) mazam<br />
simfoniskam orķestrim, savā laikā aranžēta un atskaņota arī citiem izpildītāju sastāviem<br />
(Stumbre, 1982).<br />
Atsevišķi nodalāms temats par Jēkaba Mediņa ērģeļmūziku. Kaut gan Doma<br />
koncertzālē pavasaros skanējuši arī viņa autorkoncerti, turklāt komponists ne mazums laika<br />
Jelgavas periodā pavadīja uz ērģeļu sola, tomēr ar visu to ērģeļmūzikas darbu skaits nav liels:<br />
ieskaitot koncertu ērģelēm – desmit nosaukumi. Ar ērģeļu pavadījumu toties skanējuši<br />
vairāki viņa sacerējumi vijolei, klarnetei, solo dziesmas, arī dažādas kantātes. Pirmie ērģeļu<br />
skaņdarbi radās Jelgavas periodā, bet lielākā daļa Rīgā, koncertiem Domā. Visbiežāk tie<br />
atspoguļo gan barokālās, gan romantiskās mūzikas žanrus un formas: trīs prelūdijas, korāļa<br />
fantāzija, svīta, sonāte, balāde, Allegro appasionato, ekspromts. Pirmo ērģeļu kompozīciju<br />
Jēkabs Mediņš sarakstīja 1939. gadā kā pasūtījumu, tāpat arī nākamo, visvairāk atskaņoto<br />
darbu – Korāļa fantāziju vai vienkārši Fantāziju la minorā (Stumbre, 1982).<br />
No Jelgavas perioda sacerētajiem kamerdarbiem vairāki atskaņoti ar simfoniskā<br />
orķestra pavadījumu paša autora diriģētajos, bet vēlāk Doma koncertos, kur šie un arī jaunie<br />
darbi izskanēja ērģeļu pavadījumā. Vispopulārākie no tiem ir skaņdarbi ar līganu un plaši<br />
izvērstu melodisko līniju, kuras izteiksmi nosaka dziedoša tēma, savā veidā tik <strong>rakstu</strong>rīga<br />
visu triju brāļu Mediņu sacerējumiem. Jēkabam Mediņam ir vairāki šādas instrumentālas<br />
lirikas paraugi. Tie atrodami tiklab viņa cikliskajos, kā miniatūras formas darbos. Viens no<br />
spilgtākajiem piemēriem ir tēma no Romances vijolei un klavierēm mi minorā (1938).<br />
Romance ir rakstīta Jelgavas periodā un veltīta vijolniecei Sārai Rašinai (Stumbre, 1982).<br />
Daudzi Jēkaba Mediņa bijušie skolēni un audzēkņi ar lielu mīlestību atceras savu<br />
bijušo skolotāju un palīgu. Kā atceras Lūcija Garūta, Jēkaba Mediņa personībā noteiktība,<br />
stingrība bija apvienotas ar vienkāršu un dziļu cilvēcību. Tā bija meistara klusā, siltā laipnība,<br />
kas deva spēku nākt pie viņa tiem, kam bija kādas rūpes. Nereti sarunās ievijās humora<br />
dzirksts; tad profesora sejā parādījās komponistiem Mediņiem <strong>rakstu</strong>rīgais smaids. Mācību<br />
process institūtā bija spraigs (Garūta, 1982).<br />
Savukārt Oskars Zviedrītis par savām studijām Skolotāju institūtā atceras, ka institūta<br />
kora un orķestra mākslinieciskais paraugs un autoritāte veicināja muzikālo pašdarbību<br />
institūtā. Par tradīciju kļuva pašu audzēkņu dibinātu kolektīvu – jauktā kora, institūta un<br />
atsevišķu klašu dubultkvartetu darbība ar patstāvīgu repertuāra izvēli un iestudējumu. Jēkaba<br />
Mediņa izstrādātajā sistēmā muzikāli spējīgāko audzēkņu izvirzīšana bija <strong>rakstu</strong>rīga ne vien<br />
darba organizācijai, bet arī mācīšanas metodikai. Pēc 1940. gada vispirms Oskaru Zviedrīti ar<br />
Jēkabu Mediņu kopā saveda darbs pie vispārizglītojošo skolu dziedāšanas programmas<br />
pārstrādāšanas. Meistars ne vien rosīgi piedalījās programmas sastādīšanā, izmantojot citu
Change language