Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums - rpiva

RPIVA Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums 2005-2006 47
atziņas, jāpiekrīt, ka viennozīmīgu atbildi krīzes jēdziena definēšanā sniegt ir grūti, jo bērna
attīstība ir sarežģīts un daudzšķautņains process. Ja pieņemam, ka krīze ir sava veida
pagrieziena punkts bērna dzīvē, tad vecāku un audzinātāju uzdevums ir palīdzēt bērnam pēc
iespējas veiksmīgāk pakāpties uz nākamā pakāpiena. Pretējā gadījumā, jeb bērna pielāgošanās
pieaugušajiem gadījumā, bērns krīzi pārdzīvo iekšēji. Iekšējs pārdzīvojums var mainīt
virzienu – no attīstības krīzes uz patoloģisku (Mironovs, 1979 ).
Pedagoģe Rasma Purmale skata personības attīstības krīzi teorijas un prakses
vienotībā. Novērojumi liecina, ka „bērna vajadzība, rīcība un tās motīvi netiek izprasti”.
R. Purmale ir pārliecinājusies par krīžu emocionālo raksturu, caur ko nereti grūst saprašanās
ar pieaugušajiem. Pārlieku lielās emocionalitātes iespaidā bērns var uzskatīt, ka pieaugušais
viņu nesaprot. Tāpēc seko ieteikums krīzes risināšanas laikā parādīt sapratni un meklēt
iespējas sadarboties ar bērnu (Purmale, 2002).
Pedagoģe Liene Šmediņa iedrošina pieaugušo palīdzēt bērnam pārvarēt attīstības
krīzes, ņemot vērā, ka tās ir īsas un veiksmīgas pārvarēšanas rezultātā sekos stabilie periodi.
L. Šmediņa skaidro, ka „katram krīzes periodam ir raksturīgas savas problēmas. Vienam
bērnam tās var būt izteiktākas, citam – mazāk izteiktas. Tā, piemēram, bērnam var parādīties
mazāk vai vairāk izteikts satraukums vai bailes no tumsas. Visbiežāk paaugstināts
uzbudinājums izpaužas kā ietiepība, ātrs apvainojums. Dažreiz novērojama pārāk izteikta
aktivitāte, kas traucē apkārtējos un beidzas ar krišanu, saplēstiem traukiem. Vecāki bieži
nezina, ka krīzes bērna attīstībai ir raksturīgas, nezina, kā tās izpaužas un kā rīkoties”
(Šmediņa, 1998 ).
3-gadīgo krīze kā pedagoģiska un psiholoģiska parādība
Psihologi ir secinājuši, ka krīze veidojas tad, kad jaunās vajadzības nav līdzsvarā ar
iespējām tās risināt, kad bērns kļuvis apātisks aiz garlaicības pieaugušā nevērības dēļ.
Psihologu atziņas līdzdala pedagoģe L. Šmediņa (Šmediņa, 1998).
Izcilais bērnu pazinējs, J. Korčaks, sniedz vienkāršu padomu: „Taču vajag tikai
pārlaist šo kritisko momentu un bērns ātri atgūs līdzsvaru un mierīgi turpinās attīstības gaitu.”
(Korčaks, 1986).
Pedagogs Mironovs iedrošina pieaugušo palūkoties uz krīzes periodu bērna dzīvē no
veselā saprāta viedokļa, ņemot vērā gan trīsgadīga bērna straujo augšanu un attīstību (tā noris
vairākos virzienos vienlaicīgi – fiziskā, psihiskā, sociālā), gan dzīves izvirzīto uzdevumu
bērnam – būt noderīgam sabiedrībā, spēlēt tajā zināmu lomu, saskaņā ar savu iekšējo
pārliecību. Un, lai bērns spētu to visu īstenot, viņš pārdzīvo zināmu pārejas posma krīzi, lai
sakārtotu savu iekšējo pasauli un apvienotu sevī jau zināmo ar jaunapgūto (Mironovs, 1979 ).
Psihologs Šapovļenko apgalvo, ka šajā krīzes periodā realizējas divas savstarpēji
saistītas tendences – tiekšanās pēc emancipācijas un brīvas izpaušanās iespējām.
Kā jaunveidojumu trīsgadīgo bērnu krīzē psihologs Šapovļenko uzskata „lepnumu
par paveikto” un kā jaunievedumu trīs gados jeb agrajā bērnībā – bērna atdalīšanos no
apkārtējiem, sevis apzināšanos un salīdzināšanu ar citiem (Šapavļenko, 2004 ).
Psiholoģe E. Lešāna ir pārliecināta, ka zem katra „Nē!” neslēpjas tikai bērna „Es”
apliecināšanās. 90 % negatīvisms kļuvis par principa lietu, jo, kā ievērojam, bērns runā pretī
arī savām paša interesēm. Ieņemot šo nostāju un esot no vecāku puses nesaprasts, bērns
neatrod laiku pamēģināt ko citu. Turpretim, ja vecāki novērtē drosmi, kāda nepieciešama
bērnam, kurš pārdzīvo pirmo sava „Es” apzināšanās krīzi un attiecas pret to ar humora izjūtu
un veselo saprātu, bērns drīz vien sapratīs, ka patstāvība prasa daudz vairāk kā tikai
nepārtrauktu „Nē!” (Lešana, 1992 ).
Pedagoģe D. Lieģeniece atgādina, ka krīzes laikā „audzināšana vislielāko ietekmi
atstāj uz tām psihiskajām īpatnībām, kuras bērnam tikko sāk veidoties, t. i., jaunveidojumiem.
Šajā laikā tie ir visplastiskākie. Daudz grūtāk ir pārkārtot jau izveidojušās īpašības
(Lieģeniece, 1992).