Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums - rpiva

RPIVA Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums 2005-2006 70
♦ panākt emocionāli rosinošu pieaugušā lasījumu;
♦ ļaut bērniem iekšēji pārdzīvot tikko dzirdēto daiļdarbu;
♦ veidot pārrunas par notikumiem un tēliem, to attiecībām, kas atspoguļotas daiļdarbā.
Pateicoties literatūrai, bērns iepazīst pasauli ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Viņš ne
tikai iepazīst to, bet arī atsaucas uz apkārtējās pasaules notikumiem un parādībām, izsakot
savu attieksmi pret labo un ļauno. Literatūrā bērni smeļas pirmos priekšstatus par taisnīgumu
un netaisnību. Līdzpārdzīvojums literārā darba varoņiem parāda bērna jūtu kompleksu, kurā
ietilpst tādas emocijas kā līdzjūtība, nosodījums, dusmas, izbrīns, u.c. Turklāt šīs atsevišķās
emocijas katrā individuālajā gadījumā ieņem dažādas vietas to nozīmīguma, ilguma un
noturības ziņā. Bērna pasaules uztvere ir vispirms emocionāla izziņa un tikai pēc tam
jēdzieniska. Iespaidi, ko bērns gūst no savam psihiskās attīstības posmam (intelektuālajai,
emocionālajai attīstības pakāpei) piemērotiem un emocionāli pasniegtiem daiļdarbiem, ir ļoti
spilgti un paliek bērna atmiņā. 5–7 gadus vecs bērns ar ieinteresētību klausās un līdz ar to
pilnīgāk uztver literāro darbu, ja caur to viņš var apmierināt savas izziņas intereses,
emocionālās un individuālās vajadzības. Pilnīgākā literārā darba uztveršanā ļoti liela nozīme
ir pieaugušajam – kā viņš sagatavo bērnu daiļdarba uztverei, cik emocionāli to pasniedz un kā
rosina bērnus analizēt dzirdēto.
SECINĀJUMI
Galvenās atziņas, kuras gūtas, balstoties uz pētījuma rezultātiem par literārā darba
uztveres likumsakarībām 5–7 gadu veciem bērniem:
1. Atbilstošas vides un pozitīvas emocionālās gaisotnes radīšana pirms daiļdarba
lasīšanas sekmē literārā darba uztveri.
2. Literārais darbs, kas atbilst bērna psihiskajai attīstībai, interesēm un vajadzībām,
sekmē tā pilnīgāku uztveri.
3. Vecākā pirmsskolas vecuma bērniem daiļliteratūras uztverē dominē emocionālais
pārdzīvojums (Ļubļinska, 1979), kas sekmē literārā darba pilnīgāku uztveri.
4. Literārā darba uztvere ir individuāls process (Svence, 1930).
5. Bērni literārajā darbā paustos notikumus un atziņas uztver tieši, bez plašas
vispārināšanas un zemtekstu izpratnes. Bērnu izteiktās atziņas un spriedumi balstās uz
viņu konkrēto dzīves pieredzi.
6. Bērni ļoti labi jūt, kad pieaugušais runā dabiski un atklāti, kad izliekas, tēlo un kad
izvairās vai mānās.
7. Emocionāls lasījums veicina pilnīgāku daiļdarba uztveri.
8. Bērnība ir pamats gan dzīves, gan valodas mācībai (Markus, 2003).
Uzskatu, ka literatūras ietekme uz bērnu attīstību, kā arī dziļāka bērna literāro darbu
uztveres pētniecība būtu pietiekami darbietilpīgs lauciņš. Domāju, ka būtu lietderīgi izpētīt
dažādu atsevišķu žanru – pasakas, dzejas, lugas, komiksu, anekdotes u. tml. literāro žanru
uztveres likumsakarības un to nozīmi bērna psihiskajā attīstībā.
VĒRES
1. Freiberga I. (1997) Literārie darbi kā bērnu radošās aktivitātes veicinātāji pirmsskolas vecumā. Rīga: Vārti,
84 lpp
2. Lieģeniece D. (1995) Sešgadīgo bērnu raksturojums un attīstība. Liepāja, 18 lpp.
3. Lieģeniece D. (1992) Bērns pasaulē, pasaule – bērnā. Rīga: Zvaigzne, 136 lpp.
4. Ļubļinska A. (1979) Bērnu psiholoģija. Rīga: Zvaigzne, 94. – 320. lpp.
5. Markus D. (2003) Bērna valoda: no pirmā kliedziena līdz pasakai. Rīga: Rasa ABC, 143 lpp.
6. Reņģe V. (1999) Personības psiholoģijas teorijas. Rīga: Zvaigzne ABC, 346 lpp.
7. Rodari Dž. (1988) Fantāzijas gramatika. Padoms, Rīga, 231.–234. lpp.
8. Svence G. (1999) Attīstības psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 77.–100. lpp.
9. Svenne O. (1930) Modernie audzināšanas jautājumi. Rīga, 138.–155. lpp.
10. Ziedonis I. (1986) Svētki, kuros jāprot uzvesties. Padoms. Rīga: Liesma, 7.–12. lpp.