Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums - rpiva

RPIVA Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums 2005-2006 90
Par galveno principu bērna darbā kļūst vajadzība pašam sekmīgi paveikt savu darbu
un tādēļ vērsties pie skolotāja, lai izmantotu viņa palīdzību. Iniciatīva nāk no bērna.
Līdz ar to kā pirmo līdzekli instrumenta spēles apguves procesā individuālo
nodarbību sākumā var izcelt “skolotājs – skolēns” attiecību veidošanos, kas balstās uz
sadarbību un dialogu. To nav iespējams veidot uzreiz, šis process prasa laiku un labāku bērna
iepazīšanu. Skolotājam vēlams kļūt par nemanāmu līderi (Смирнова, 2001).
Otrais līdzeklis ir darbs pie skaņdarba kā īpaša un neatkārtojama mākslas darba, kur
notiek darbs sekojošos virzienos:
1) pastāvīga pāreja no praktiskās darbības pie teorētiskiem secinājumiem un otrādi;
2) sava darba pastāvīga analīze, kas ļauj atrast pareizu risinājumu un veidot jaunus
mērķus;
3) jaunu mērķu risinājuma uzdevumu meklēšana (Смирнова, 2001).
Ar bērnu patstāvību saistās arī prasme sekmīgi izpildīt mājasdarbu (trešais
līdzeklis).
T. Smirnova pievērš uzmanību tam, ka prasme veidot mājasdarbu plānu un zināt, kā to
izpildīt, ir turpmākās pašmācības un pašaudzināšanas pamats (Смирнова, 2001).
No pirmajām stundām bērns pierod pie piezīmju un mājas darbu burtnīcas, kas ļauj
veidot patstāvīgo darbu kvalitatīvāku un līdz ar to arī rezultatīvāku. T. Smirnovas ieteikums ir
sadalīt tādu burtnīcu trijās nodaļās.
Pirmajā nodaļā lappuses kreisā daļa ir domāta skolotājam, labā – skolēnam. Skolotājs
savu daļu aizpilda stundas gaitā, sīki fiksējot visu notiekošo, pierakstot, kas ir paveikts, ko
nepaspēja, kam vajadzētu pievērst uzmanību nākamreiz. Stundas beigās ir skolēna kārta
aizpildīt savu pusi. Skolēns kopā ar skolotāju sākumā mēģina atcerēties stundas galvenos
momentus, jaunu informāciju. Tad skolēns pats pieraksta mājasdarbu.
Burtnīcas otrā nodaļa ir domāta skolēna pierakstiem, patstāvīgi strādājot mājās. Īpaša
nozīme tam ir iesācējiem, jo viņi vēl neprot labi organizēt savu darbu, sadalīt laiku. Ja bērns
vēl neprot rakstīt vai dara to ļoti lēni, tad palīgā jāņem vecāki (Смирнова, 2001).
Ja sava darba patstāvīga analīze tiek cītīgi veikta, tad aptuveni trešajā vai ceturtajā
mācību gadā skolēna pieraksti gandrīz līdzinās skolotāja piezīmēm, analīzes kvalitāte redzami
uzlabojas, kļūst vērtīgāka un konkrētāka. Tādam nolūkam skolotājs un skolēns jau pirmajās
stundās vienojas par burtnīcas pierakstu noteikumiem. Noteikumos katram skolēnam ir gan
individuāli, gan kopīgi pamatprincipi:
1) pirms spēlēt skaņdarbu, skolēnam jāpārdomā, pie kā konkrēti viņš tagad strādās; pēc
tam jāpārdomā, kādas metodes būs piemērotas, lai darbs būtu rezultatīvāks un laiks
nebūtu zaudēts. Tas viss jāpieraksta burtnīcā tabulas veidā. Pirmajā ailē ir uzdevums,
otrajā – metodes un paņēmieni;
2) mācīties pēc augstāk minētā plāna, bet var veikt tajā izmaiņas, argumentējot to;
3) mājasdarba izpildes laikā neaizmirst pierakstīt savas sekmes, problēmas, kļūdas,
jautājumus skolotājam nākamajai stundai, darba plānu nākamajai dienai;
4) pieraksti jāveic katram skaņdarbam.
Pierakstu formas var atšķirties, atkarībā no bērna vecuma. Iesācējiem var lietot
zīmējumus – simbolus, burtiskus saīsinājumus (Смирнова, 2001).
Burtnīcas trešā nodaļa saucas “Jaunumi stundā un manas pārdomas”. Tas arī ir
mājasdarbs, bet šeit bērns nefiksē konkrētus padomus, bet jaunas, tikko iepazītas un atklātas
metodes, paņēmienus, kā arī secinājumus. Te ir jaunie teorētiskie jēdzieni, ko bērns nezināja
līdz šim. Bērns pieraksta savas domas par žanriem, stiliem, skaņdarbu izpildījumu utt.
(Смирнова, 2001).
Burtnīcas trešajai nodaļai ir tāda nozīme:
1. Bērna uzmanības koncentrēšana un nenovēršana uz mazsvarīgām lietām. Akcents uz
saturiskumu.