Jauno zinÄtnieku konferences rakstu krÄjums - rpiva

More documents

Recommendations

Info

RPIVA Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums 2005-2006 152 Tā kā identitātes jēdziens saistās ar fiksētību un nemainību, stabila tās attīstība nodrošina personības pilnvērtīgu funkcionēšanu mūsdienu sabiedrībā, kurai raksturīgs mainīgums, fragmentārisms un tradīciju noliegums. Jebkura kopība, arī latviešu tauta, saglabā savu specifiku, kas ir iesakņojusies cilvēku apziņā un zemapziņā un veido kopības sajūtu, kas valda pāri etniskām un ģeogrāfiskām robežām. Katrā konkrētā kopienā cilvēkiem ir līdzīgas attiecības sadzīvē un vairākums ir vienās domās par vērtībām, kādas saglabājamas un nododamas nākamajai paaudzei. Kopīga ir arī izjūta par to, kas noraidāms, kas ir svešs. Pamatvilcienos vienveidīgais skats uz pasauli nemanāmi iesakņojas vienam kultūras lokam piederīgajos cilvēkos. Par to nav jādomā, to īpaši neizjūt, tā ir dabīga viņu esības daļa. Latvieša identitāte ir viņa piederība latviešu tautai kā radošai kopībai. Citādi viņš pārstāj būt indivīds, radoša personība un turpina eksistēt kā bioloģisks ķermenis. Ja viņš negrib būt latvietis, tad viņam jākļūst par krievu, spāni vai arābu. Nelaime vien tā, ka varbūt šīm tautām nevienu lieku nevajag, īpaši, ja viņa piederība nav pilnvērtīga (Brastiņš, 1994). Autore daļēji piekrīt šim apgalvojumam, kas ir pretrunā ar mūsdienu globalizācijas tendencēm. Nenoliedzami saikne ar savu tautu un tās kultūras vērtībām jebkuram indivīdam ir būtiska. Taču jāatzīmē katras personības savdabība, jo, ja atsevišķi indivīdi nespēj adaptēties svešā valstī, nav objektīvi to vispārināt uz visiem indivīdiem. Ir sastopami gadījumi, kad cilvēks ilgstoši dzīvojot ārpus savas dzimtās valsts, vairs nespēj ar to identificēties. Taču piederības stabilitāte liecina arī par identitātes stabilitāti un ir pamats pilnvērtīgas personības attīstībai. Latviskā identitāte ietver gan pilsoniskos, gan etniskos, gan pārnacionālos elementus, kas katra cilvēka kolektīvās nacionālās identitātes konstrukcijās savijas dažādās kombinācijās un pārklājas (Dirba, 2002). Autore īpašu uzmanību ir piešķīrusi etniskā un nacionālā koncepta analīzei. Viņa uzskata, ka, lai veidotu stabilu latvisko identitāti, pirmkārt, jāpievēršas tieši šo elementu pilnveidei. Taču pārnacionālā identitāte tiek vērtēta kā drauds latviskās identitātes stabilai attīstībai, jo, ja neanalizējot tiek pārņemtas tradīcijas no eiropeiskās un amerikāniskās identitātes, iespējama latviskās identitātes krīzes veidošanās. E. D. Smits pie nacionālās identitātes pamatpazīmēm pieskaita vēsturisku teritoriju – tēvzemi, kura ir arī ekonomisko interešu sargātāja. Ļoti būtiska ir tiesiskās un valstiskās kopības izjūta. Kultūrnācijai piemītošā etniskā identitāte reducējas galvenokārt uz etniskām pazīmēm – izcelsmi (varbūt iedomāto), specifisko etnisko kultūru, valodu un sadzīves ieražām (Smits, 1997). Gan etniskā, gan nacionālā identitāte ir savstarpēji ļoti cieši saistītas un dažbrīd pat grūti nošķiramas. Nacionālā identitāte ietver sevī arī atsevišķus etniskās identitātes elementus, tādā veidā pārklājoties. Autore piekrīt latviešu filozofa Elmāra Vēbera uzskatam, ka latviešu etnokulturālā un topošā valsts nācija funkcionē vienlaikus, paralēli, viena otru papildinot. Nacionālā identitāte veidojas, etniskumam politizējoties (Vēbers). Etnonacionālā identitāte ir piederības apziņa un izjūta latviešu tautai, tās vēsturiskajai pieredzei un kultūrai. Būtisks ir piederības emocionālais faktors. Latvijas nacionālā jeb pilsoniskā identitāte ir piederības apziņa un izjūta Latvijas sabiedrībai, gatavība ar profesionālo un sabiedrisko darbību sekmēt Latvijas sabiedrības saliedētību, visu tautību un sociālo grupu radošu sadarbību (Dirba, 2002). Pēc autores domām Latvija kā valsts nespēj saliedēti un efektīvi funkcionēt, jo tautai raksturīga zema gatavība ieguldīt savus personīgos resursus valsts labā. Iespējams tā ir aizsargreakcija pret sociālismam raksturīgā „kopīgā labuma”, „vienlīdzības” un „vienotības” piestrāvoto ideoloģiju, kas tika nedabiskā veidā kultivēta pagājušā gadsimta otrajā pusē. Pilsoņu pasivitāti Latvijas valsts attīstībā veicina arī zemās līdzdalības iespējas.
RPIVA Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums 2005-2006 153 Latviskās identitātes veicināšanas iespējas Spēcīga identificēšanās ar savu valsti atsevišķos posmos var būt izšķirošais komponents tautas un valsts turpmākai pastāvēšanai. Tā, piemēram, pēc 1934. gada maija nacionālā ideoloģija dažkārt ieguva mākslīgi pārspīlēta nacionālisma iezīmes. Tika slavināta latviešu senvēsture. Cilvēku paaudzei, kura attīstījās šajā laika periodā veidojās stabila latviskā identitāte. Šie cilvēki ticēja panākumiem bagātai Latvijas tautas un valsts nākotnei, un viņiem bija nepieļaujama doma par Latvijas valsts neatkarības zaudēšanu. Autore uzskata, ka spēcīgās nacionālās identitātes veicināšana „Ulmaņa laikos” izslēdza iespēju asimilēties PSRS okupācijas gados. Autore uzskata, ka latviskās identitātes veidošanās procesu nav iespējams veidot mākslīgi. Neefektīvs latviskās identitātes veicināšanas veids ir pārmērīga koncentrēšanās uz etnisko tradīciju ievērošanu. Latviskajai identitātei ir jābūt aktuālai un mūsdienīgai, tai pat laikā balstītai uz latviešu tautas dzīvesziņu. Autore domā, ka noslēgtas latviskās identitātes iezīmes vērojamas arī šodien. Tas nodrošina latviskuma saglabāšanos jebkādos apstākļos, taču tajā pašā laikā mēs neesam gatavi uzņemt jaunas idejas un ierosmes. Līdz ar to tiek veidota situācija, ka jaunieši, kuri interesējas par globāliem jautājumiem un inovācijām sabiedrībā kopumā, novēršas no latviskuma, kurš ir novecojis. Tādēļ autore uzskata, ka latviskumam ir jābūt mūsdienīgam un atvērtam. Un nacionālo valstu ietvaros nācija ir galvenā cilvēku kopības forma. Nācijas pastāvēšanā viens no noteicošajiem faktoriem ir tās identitātes apzināšana un tās kopšana. Nacionālā identitāte ir tā, kuru veidojam paši kopā ar visu tautu. To nevar iemācīt svešzemnieks, iebraucējs, to veidojam paši. Ja mēs paši nerūpēsimies par tautiskām vērtībām, nepārtraukti kopēsim ārvalstniekus, sekosim līdzi viņu modei, mēs neattīstīsimies, neveidosim savu identitāti, bet sauksimies par pakaļdarinātājiem, kopētājiem. Ir lietderīgi redzēt, kā dzīvo citas tautas, kas viņām ir svarīgs, piederīgs, noderīgs, tai pašā laikā neatstājot novārtā savējo, īpašo (Brastiņš, 1994). Autore piekrīt Brastiņa atziņām, un latviskās identitātes veicināšanu saskata piesaistot jauno, kas tiek pielāgots un adaptēts mūsu vajadzībām. Vienalga pie kādas kultūras vai nācijas cilvēks arī piederētu, visupirms viņš ir tieši cilvēks – personība. Katra cilvēka personība piešķir savdabīgas iezīmes, bet nepadara cilvēku par savu vergu. Latviskuma lielums ir atvasināms no tā, cik lieli ir paši latvieši un nevis otrādi, kā lielākoties ir ērtāk domāt (Tagadnes izaicinājums, 1996). Latvijas zeme nav bagāta ar derīgiem izrakteņiem u.c. viegli iegūstamām materiālām vērtībām. Tādēļ autore uzskata, ka Latvijas valsts lielākā vērtība ir cilvēks jeb spējīgu personību pilnveidošana. Latviskās identitātes modelis Latviskās identitātes modelis, kas jāveicina: ♦ spēcīga stāja, pārliecība par sevi un savu tautu (cieši saistīta ar pašapziņu); ♦ savas valsts vērtību un trūkumu apzināšanās; ♦ cieņa pret savas tautas kultūras tradīcijām; ♦ gatavība pilnveidoties un sadarboties; ♦ iecietība un tolerance pret citu tautu kultūru, mentalitāti (Dirba, 2002). Latvijas kultūras politikas iespējas veicināt latvisko identitāti Sabiedrības integrācijas koncepcijas sākotnējā variantā ir uzsvērts, ka kultūra veido sabiedrības locekļu izpratni par vērtībām, morālām normām, pienākumiem un tiesībām. Tās ietekmē veidojas viņu individualitāte, dzīvesveids, identitātes un eksistences jēga. Līdz ar to kultūra ir nosacījums sabiedrības locekļu savstarpējai uzticībai, tolerancei un solidaritātei, pilsoniskas sabiedrības pastāvēšanai. Latvijas kultūras politikai ir jāveicina: • labvēlīgu apstākļu nodrošināšana latviešu nācijas, nacionālo un etnisko grupu kultūras vērtību saglabāšanai; • sabiedrības locekļu izpratne par Latvijas kultūrvidi,
Page 2 and 3:
ISBN 978-9984-9903-2-3 Rīgas Pedag
Page 4 and 5:
RPIVA Jauno zinātnieku konferences
Page 6 and 7:
Page 8 and 9:
Page 10 and 11:
Page 12 and 13:
Page 14 and 15:
Page 16 and 17:
Page 18 and 19:
Page 20 and 21:
Page 22 and 23:
Page 24 and 25:
Page 26 and 27:
Page 28 and 29:
Page 30 and 31:
Page 32 and 33:
Page 34 and 35:
Page 36 and 37:
Page 38 and 39:
Page 40 and 41:
Page 42 and 43:
Page 44 and 45:
Page 46 and 47:
Page 48 and 49:
Page 50 and 51:
Page 52 and 53:
Page 54 and 55:
Page 56 and 57:
Page 58 and 59:
Page 60 and 61:
Page 62 and 63:
Page 64 and 65:
Page 66 and 67:
Page 68 and 69:
Page 70 and 71:
Page 72 and 73:
Page 74 and 75:
Page 76 and 77:
Page 78 and 79:
Page 80 and 81:
Page 82 and 83:
Page 84 and 85:
Page 86 and 87:
Page 88 and 89:
Page 90 and 91:
Page 92 and 93:
Page 94 and 95:
Page 96 and 97:
Page 98 and 99:
Page 100 and 101:
Page 102 and 103: RPIVA Jauno zinātnieku konferences
Page 202 and 203:
Page 204 and 205:
Page 206 and 207:
Page 208 and 209:
Page 210 and 211:
Page 212 and 213:
Page 214 and 215:
Page 216 and 217:
Page 218 and 219:
Page 220 and 221:
Page 222 and 223:
Page 224 and 225:
Page 226 and 227:
Page 228 and 229:
Page 230 and 231:
Page 232 and 233:
Page 234 and 235:
Page 236 and 237:
Page 238 and 239:
Page 240 and 241:
Page 242 and 243:
Page 244 and 245:
Page 246 and 247:
Page 248 and 249:
Page 250:
show all

Jauno zinÄtnieku konferences rakstu krÄjums - rpiva

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?

Jauno zinÄtnieku konferences rakstu krÄjums - rpiva