Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums - rpiva

RPIVA Jauno zinātnieku konferences rakstu krājums 2005-2006 86
T. Smirnova pievērš uzmanību arī tam, ka klavierspēles mācību process sastāv ne tikai
no muzikāli tehnisku iemaņu attīstības sekmēšanas bērnos, bet arī no radoša izpildītāja
patstāvības veidošanās (Смирнова, 2001).
Pēc G. Cipina domām instrumenta spēles mācību procesā patstāvības sekmēšanas
galvenais faktors ir atdarināšanas neesamība. Pedagoģiskajā praksē tas nav ievērots sekojošu
ar skolotāja personību saistītu iemeslu dēļ:
♦ neuzticība audzēkņa spējām pašam meklēt interpretācijas risinājumus;
♦ bailes no kļūdām, kuras būs grūti izlabot;
♦ bailes riskēt;
♦ bailes no tā, ka ir par maz laika skaņdarba iestudēšanai;
♦ tieksme izcelt savus audzēkņus ar skatuvisku spilgtumu un atskaņojuma precizitāti;
♦ pedagoģiskais egocentrisms un citi iemesli (Цыпин, 2003).
T. Smirnova raksta par to, ka pirmajam klavierspēles skolotājam ir svarīga loma, jo
viņš ievirza bērnu jaunu uzdevumu risināšanā un realizācijā, atbalsta, piedāvā iespējas
radošam darbam un palīdz meklēt izeju no dažādām grūtībām. Tāda veida palīdzība ir pirmais
solis uz to, kā ievirzīt bērnu patstāvībā, pašmācībā un pašaudzināšanā (Смирнова, 2001).
Mūzikas zinātnieks Glens D. Wilsons pirmo skolotāju pieskaita pie svarīgākajiem
faktoriem bērna muzikālo spēju attīstībā. Viņš uzsver, ka nav svarīgi, kāds ir šī pirmā
skolotāja muzikālo spēju attīstības līmenis, bet noteicošā loma ir viņa labsirdībai, attieksmei
pret mūziku un bērnu, kā arī atbalstam, ko viņš sniedz, un prasmei veidot interesantas,
patīkamas un noderīgas stundas (Wilson, 2003).
Mūzikas psiholoģijas zinātnieki S. O'Neils un J. Sloboda atzīst, ka iespējas no agrās
bērnības kaut kādā veidā saskarties ar mūziku un agrīnā muzikālā pieredze ir labākie
nosacījumi tam, lai attīstītos bērna muzikālais talants. Nekādi citi paņēmieni, ar kuriem
mēģina noteikt muzikālo dotumu esamību vai neesamību bērnā, nav droši, ja bērnam līdz šim
nebija nekādas muzikālās pieredzes. Te var minēt nozīmīgas personības mūzikas vēsturē,
kuru muzikālais talants atklājās jau bērnībā, pateicoties apkārtējai muzikālai videi, ieskaitot
kādu konkrētu cilvēku – pirmo mūzikas skolotāju. Tas visbiežāk ir kāds no vecākiem vai cits
pieaugušais – mūziķis (O'Neill, Sloboda, 2001).
T. Smirnova pievērš uzmanību skolotāja darbībām bērna iepazīšanā, kas tiešā veidā
nav saistīti ar mūzikas mākslu un bērna muzikālo spēju attīstību. Pirmā klavierspēles
skolotāja uzdevums ir noskaidrot bērna dzīves apstākļus, problēmas, veselības stāvokli,
saskarsmes īpatnības ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Ir svarīgi uzzināt, vai ir apmierinātas
bērna vajadzības. Tas palīdzēs atrast individuālu pieeju katram bērnam. Skolotāja lielākais
darbs ir nevis stundas laikā, bet ārpus stundas, analizējot bērna personības īpatnības, stundas
gaitā radušās problēmas un bērna muzikālo spēju attīstības procesu. Bērna individuālajām
problēmām tiek meklēts risinājums un piemērota korekcija. Tālāk skolotājs meklē iespējas
padarīt mācību procesu pēc iespējas intensīvāku (Смирнова, 2001).
Mūzikas mācību sākumam nevajadzētu izraisīt krasu lūzumu bērna dzīvē. Par to raksta
D. Zariņš. Tas turpina muzikālo rotaļu, papildinot to ar kvalitatīvi jaunu darbības veidu.
Pirmais mūzikas skolotājs to kontrolē un virza. Gatavot bērnu sistemātiskām muzikālām
nodarbībām nenozīmē iemācīt atbilstošas muzikālas zināšanas un iemaņas, bet radīt iespēju
iegūt atbilstošu muzikālo attīstību, aktīvi un patstāvīgi darboties rotaļu apstākļos (Zariņš,
2005).
Darbā ar bērniem, kas iesāk mūzikas mācību procesu un klavierspēles apguvi,
T. Smirnova izvirza trīs pamatvirzienus:
1. Individuālā korekcija, kas ļaus bērnam mācīties ātrāk un vieglāk, ar prieku un
vēlmēm.
2. Jūtu, intelekta un kreativitātes attīstība. Šī triāde ļaus noteikt cilvēka spēju attīstības
pakāpi.