2012.gada 13.novembra tiesas sēdes ... - Satversmes tiesa

Jo gan man kā latvietim, gan maniem bērniem ir tiesības dzīvot latviskā vidē.
Tas, ka 51% izdomās, ka man nepienākas latviskā vide un Latvijas zeme, tas
neatņems man šīs dabiskās tiesības tomēr pastāvēt uz šīm tiesībām. Līdzīgi kā arī 51%
nevar izdomāt, ka viņi atņems manu bērnu dabiskās tiesības — tiesības uz dzīvi.
Tāpat attiecībā uz valsts dzīvi, tauta nevar izdomāt, ka mēs no tās atteiksimies.
Iespējams, vienīgais gadījums ir …. absurdis consensus vai arī revolūcija, bet nevis
juridiskā veidā mēs atkāpsimies no cīņā izcīnītām tiesībām. Vēlos atgādināt, ka valsti
nenodibināja ar dokumentiem, bet ar dzīvību atdošanu, ar daudzu tūkstošu jauniešu,
bērnu un sieviešu dzīvību atdošanu, lai šīs pašnoteikšanās tiesības eksistētu. Tādēļ
mēs nevaram tagad ar parakstiem viņas atcelt.
Līdz ar to tā tēze, kas ir noformulēta mums, ir sekojoša, ka dabiskās tiesības
neizriet no tautas pieņemtās tiesiskās konstrukcijas jeb Satversmes, bet gan otrādi —
pamatlikums jeb Satversme izriet no tautas dabiskām pašnoteikšanās tiesībām. Tāpēc
grozot tiesisko konstrukciju, Konstitūciju, nevar grozīt dabiskās tiesības, kuras ir
pamatlikuma pamatā. Jo tās nebalstās valsts likumos. Loģiski. Ja jau mēs uzskatītu, ka
tautas pašnoteikšanās tiesības balstās kādos likumos, tad neviena tauta nevarētu
pašnoteikties, jo nevar būt likums, iekams nav realizētas pašnoteikšanās tiesības.
Līdz ar to caur Satversmes grozījumiem nav iespējams atcelt, mainīt latviešu
tautas dabiskās tiesības, tajā skaitā demokrātisko iekārtu, teritorijas nedalāmību un
latviešu valodu kā latviešu nācijas identitātes pamatelementu.
Arī Konstitucionālo tiesību komisija savā atzinumā ir norādījusi, ka papildus
jāatzīmē, ka vēsturiski valsts konstitucionāli tiesiskais pamats ir bijis spēkā neatkarīgi
no Satversmes darbības kopumā. Tas jau darbojās kopš Latvijas valsts proklamēšanas.
Tas bija ietverts pirmajās divās konstitūcijās — 1918. un 1919. gada pagaidu
konstitūcijās.
Līdz ar to faktiski, lai grozītu tādus pamatjautājumus, kas izriet no 1. panta,
mums būtu jāgroza arī šie te pirmie pamatlikumi, uz ko balstās konstitūcija. Tādējādi
ne tikai cilvēkiem ir ierobežota brīva griba, mēs nevaram darīt visu, ko vēlamies tik
tāl, cik tas aizskar personu citu tiesības. Tā arī tautai ir šāds pats pienākums. Gan arī
globalizācijas ietekmē tautas ir ļoti tuvu nokļuvušas sadarbības ietvaros un mēs
nevarētu, pieņemsim, pat ja tauta vēlētos, izdomāt, ka šeit tagad būs verdzība vai
noteiktas nacionalitātes iedzīvotāji nav uzskatāmi par tiesību subjektiem. Citas valstis
to neatzītu. Un tātad pats princips, ka tauta ir ierobežota savā suverenitātē, pastāv, par
to šaubu nav. Jautājums ir, cik tālu. Tas ir jāvērtē Satversmes tiesai. Mūsu viedoklis ir,
ka visu, kas aizskar pašnoteikšanās tiesības arī tauta nevar grozīt, jo tā aizskar iekšējo
iedzīvotāju dabiskās tiesības dzīvot savā valstī.
Nu laikam ir trīsdesmit minūtes pagājušas. Es vienīgais vēl pēdējo vienu citātu
vēlos nolasīt. Tas ir 1919. gadā teikts citāts. To teicis dzejnieks Jānis Akurāters. Un
11