2012.gada 13.novembra tiesas sēdes ... - Satversmes tiesa

deputātiem vienmēr būs tīkama kāda desmitās daļas vēlētāju iniciatīva, ir diezgan
maldīgs. Tā ne vienmēr var būt.
Un 92. pants to neparedz kā efektīvu aizsardzības līdzekli.
Ja tomēr mēs saprotam… Nikuļcevas kundzes teiktajā un viņas atzinumā, ka
vajadzētu paredzēt šādu pārsūdzēšanas kārtību, tad es teiktu, labi, bet ar vienu
noteikumu, ka tiek pārskatīti visi šādi līdzīga veida lēmumi, kurus tad var vai nevar
pārsūdzēt. Piemēram, par Saeimas lēmumu par personālijām, par tienešiem. Viņi nav
pārsūdzami no privātpersonu puses. Ja vieniem tiek ….. līdzīga rakstura lēmumi…. ka
Satversmes likumā pēc kompetences ir aprakstīti ……. ir viena pārsūdzēšanas kārtība,
un tā tiktu grozīta, tad ir jāpadomā komplekss risinājums. Tas prasītu plašāku
diskusiju par Satversmes tiesas kompetences maiņu attiecībā uz konstitucionālo
sūdzību par politiskiem lēmumiem, ko pieņem gan parlaments, gan Prezidents. Un te
tas nebūtu tikai šis viens gadījums, te ir vajadzīga plašāka diskusija. Lai nav tā, kā
rakstīja kādreiz profesors Lazersons, ka cilvēkam izrāva vienu zobu un domā, ka
jautājums ir atrisināts. Tāpēc šeit nedrīkst būt nejauša likumdošana. Ir jābūt
sistēmiskai pieejai tādā gadījumā.
Līdz šim Prezidenti Satversmes 78. pantu ir izmantojuši atbilstoši kā iepriekš
minētajā Dišlera tēzē, kas ir arī paskaidrojumos tiesai norādīti. Un lielas rīcības
brīvības ierosināšana līdz šim nav bijusi neviena Prezidenta darba kārtībā.
Ir bijis, protams, 72., 74. panta piemērošanas jautājumi, bet no 78. panta
viedokļa tādi nav bijuši. Jāsaka, ka ja Satversmes tiesa, protams, uzskatītu, ka
Prezidentam ir jādod lielākas pilnvaras, vismaz kontroles funkcijas, plašākas
pilnvaras, manuprāt, pat nebūtu pieļaujams, tad grūti ir paredzēt tās iespējamās sekas,
jo tad ir vajadzīgs papildu regulējums likumdošanai gan par termiņiem, vai arī atstāt
beztermiņa šo regulējumu, gan par rīcības brīvību, gan par citiem mehānismiem,
pārsūdzēšanu, kā tas notiek. Tas ir jauna diskusija konstitucionālās tiesībās, kas līdz
šim nav bijusi un ar vienu vien ierakstu, ka to var darīt, ar to būs par maz. Tas prasīs
papildinājumus.
Jāsaka, ka atbildes ķēdē ir iesaistīta arī Saeima, ne tikai Prezidents vai Centrālā
vēlēšanu komisija. Un, ja, piemēram, CVK un Prezidents palaiž garām likumprojektu,
kā Saeimas pārstāvis teica, par personas L. atzīšanu par vainīgu noziedzīgu
nodarījumu izdarīšanā, tad arī Saeima var pieņemt saskaņā ar Saeimas kārtības rulli
lēmumu, ar ko tā atzīst šādu likumprojektu par Saeimā nebalsojamu lietu. Un tad 78.
panta jautājums apstājas. Tā kā arī tajā momentā ir jādomā, vai šāds Saeimas lēmums
tad arī nebūtu no privātpersonu puses pārsūdzams. No tām privātpersonām, kas ir
parakstījušās par šo iniciatīvu. Tā kā te vairs nav jautājums tikai par Valsts prezidenta
lēmumu pārsūdzēšanu, bet arī par Saeimas lēmuma pārsūdzēšanu, kā es to minēju
iepriekš.
63