2012.gada 13.novembra tiesas sēdes ... - Satversmes tiesa

likumprojektu un lemt, vai tālāk parakstu vākšana, ko organizē Centrālā vēlēšanu
komisija, ir organizējama vai nav.
Rakstveidā es norādīju, ka es uzskatu, ka tomēr praksē šis mehānisms nav
uzskatāms par efektīvu un funkcionējošu, jo Centrālā vēlēšanu komisija praksē šādu
izvērtējumu neveic. Bet nu, pirmkārt, mēs visi zinām, ka pēdējā gadījumā tas tika
veikts, otrkārt, es arī noklausījos Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāvja uzstāšanos
pirms manis un tad laikam es tā nevaru vairs apgalvot, ka tas netiek veikts. Bet tomēr
par efektivitāti ir ārkārtīgi lielas šaubas, jo nepastāv ne skaidri noteikta procedūra,
kādā tas notiek. Turklāt, es gribētu norādīt, ka lēmumam ir ne tikai iekšējais
pamatojums, bet arī ārējais. Un ja mēs nerunājam par šo pēdējo reizi, par nepilsoņu
jautājumu, tad visās iepriekšējās reizēs Centrālā vēlēšanu komisija nav sniegusi ārējo
pamatojumu, proti, nevienā lēmumā jau nav norādīts, ka būtu izvērtēts pēc satura
vēlētāju iesniegtais likumprojekts. Bet ir norādīts tikai uz to – vai ir vai nav savākti
pirmie desmit tūkstoši notariāli apliecinātu parakstu.
Līdz ar to es tomēr gribētu apgalvot, ka par efektīvu mehānismu būtu diezgan
grūti runāt, vismaz ja mēs vērtējam spēkā esošo likumu nevis Saeimas 8. novembrī
pieņemtos grozījumu likumā, kur, protams, procedūra un Centrālās vēlēšanu
komisijas kompetence ir noregulēta. Ir atrunāta.
Tālāk es varbūt ļoti, ļoti īsi pieminēšu arī Valsts prezidenta un Saeimas
kompetenci. Es tiešām uzskatu, ka Valsts prezidenta loma ir tikai subsidiāra, proti,
tad, ja tiešām ir tā, ka Centrālā vēlēšanu komisija, varētu teikt, ir palaidusi garām vai
ir kļūdījusies, tikai tajā gadījumā Valsts prezidentam būtu pienākums vērtēt projektu.
Principā tajā gadījumā, kad nav nekādas norādes uz to, ka likumprojekts vai
Satversmes grozījumu projekts neatbilst, piemēram, Satversmei vai vispārīgajiem
tiesību principiem, vai varbūt pat arī nav izstrādāts no formas viedokļa, ja šādu norāžu
vai šaubu nav, tad Valsts prezidentam tas, protams, nebūtu jāvērtē.
Tikai konkrētajā gadījumā, ja mēs runājam par divvalodības referendumu,
Valsts prezidents to izvērtējumu bija veicis. Un Centrālā vēlēšanu komisija arī nebija
uzskatījusi, ka ir problēmas ar šo projektu. Un ja jau šis izvērtējums ir veikts, un
turklāt ir atzinums, ka projekts pēc būtības Satversmei neatbilst, tad šajā gadījumā es
uzskatu, ka Valsts prezidentam nebija jāiesniedz Saeimā šis projekts.
Un otra lieta, kas, manuprāt, ir svarīga saistībā ar mehānismu, kādā tiek
izvērtēta vēlētāju likumdošanas iniciatīva, ir iespēja pārsūdzēt tiesā tos lēmumus, kas
tiek pieņemti. Nu, konkrēti. Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumi, arī Valsts
prezidenta lēmumi. Un šeit es gribētu norādīt, ka šajā daļā it īpaši nav konstatējams
efektīvi funkcionējošs mehānisms, jo būtībā tās personas tiesības apstrīdēt un
pārsūdzēt šādu Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu izriet tieši no Satversmes 92.
panta. Man ir diezgan grūti apgalvot, ka šajā gadījumā būtu piemērojams
Administratīvā procesa likums, ko arī Tiesībsarga pārstāve minēja, ka praksē
95