Ēkas siltumfizikālo procesu kompleksā analīze - VTPMML

2.4. Saules enerģijas caurlaidībaKā tika atzīmēts iepriekš, logu un citu caurspīdīgo objektu siltuma caurlaidību raksturo arkoeficientu U, kurā tiek iekļauta arī starojuma pārnese. Bet tikai Saules enerģijas caurlaidību viļņugarumu diapazonā no 300…2500 nm raksturo arī ar t.s. solāro faktoru jeb solāro caurlaidību SF (%),ko izteiktu daļās bieţi apzīmē arī ar g (-). To nosaka tiešais Saules starojums, kas caurbūvkonstrukciju nonāk telpas iekšienē, gan arī siltuma pārnese uz telpu starojuma un konvekcijasceļā no caurspīdīgajā ārsienas elementā absorbētās Saules starojuma enerģijas. Jo mazāka solārāfaktora vērtība, jo mazāka enerģijas daļa nonāk telpas iekšpusē: maksimālā iespējamā šī faktoravērtība SF=100%, raksturīga šī parametra vērtība divstiklu paketei ar gaisa pildījumu ir 80%, betpaketei ar argona pildījumu un zemas emisijas stikla virsmas pārklājumu – 65%. Vizuāli Saulesenerģijas ceļš caur divstiklu paketi parādīts attēlā 2.108.Lielākai daļai no mūsdienu stiklotām konstrukcijām ir ievērojami (atsevišķos gadījumos līdz50%) samazināts solārās enerģijas daudzums, kas nonāk telpā. Ja vasaras periodā samazināta SFvērtība nodrošina attiecīgu kondicionēšanas jaudu samazinājumu un labākus termiskā komfortaapstākļus telpās, tad ziemas periodā tas attiecīgi samazina solārās enerģijas izmantošanas efektivitātiun var palielināt apkurei nepieciešamo siltuma daudzumu. Lai to kompensētu, ir nepieciešamssamazināt izmantotā stiklojuma siltuma caurlaidību U, kuru būtiski nosaka starojums garoinfrasarkano viļņu diapazonā no 3…50 m. Optimizējot stikloto virsmu koeficientu SF un Uvērtības, ir iespējams izveidot siltuma zudumu atkarības grafiku no šiem parametriem, ko analizējotvar izvēlēties finansiāli un fizikāli piemērotāko variantu. Piemērs šāda veida atkarībai parādīts attēlā2.109 (Nielsen et.al., 2000), tas ir izveidots vertikāli novietotam stiklojumam ēkas dienvidu fasādē unparāda siltuma enerģijas zudumus caur to apkures sezonas laikā.122