Vidzemes Augstskolas 6.Studentu pētniecisko darbu konferences ...

analizējot kopējā Saeimas sēžu kontekstā. Tikai divos no analizētajiem 16 balsojumiem SC
balsojums nav sakritis ar attiecīgajā laikā valdošās koalīcijas balsojumu (Elektroenerģijas
nodokļa likums un Banku pārņemšanas likums). Pats pārsteidzošākais ir tas, ka abi šie
likumprojekti savā būtībā atbalstīja „kreisās” vērtības, un valdošā koalīcija par tām arī
balsoja. Kā samērā ironiska šajā sakarā pieminama frāze SC pirmsvēlēšanu programmā,
kas tika publicēta pirms 10.Saeimas vēlēšanām: „..Tautas izvēle ir par to, vai pie varas
paliks labējās partijas, kuras Latviju novedušas līdz nabadzībai un pazemojumam..”
Vismaz analizētajos ekonomiskajos balsojumos lielākā daļa SC balsojumu sakrita
ar „labējo partiju” balsojumu. Protams, tikai 16 balsojumu analīze vairāk nekā 5 gadu
garumā nedod iespēju izdarīt vispārinošus secinājumus, taču ļauj iezīmēt tendenci un
dod nopietnu ieteikumu tālākiem pētījumiem, lai pārbaudītu šīs tendences konsekvenci.
Šāds SC balsojums, par daļu no likumprojektiem balsojot labēji un par daļu kreisi, pieļauj
literatūrā minētos iekšējos vai ārējos apstākļus (Hug, Shultz 2007, 310), kas partijai liek
pārkāpt savus ideoloģiskos principus un balsot „stratēģiski”. Sevišķi pārsteidzošs šis
atklājums ir tieši tādēļ, ka literatūrā (Kitschelt 2010) tiek apgalvots, ka bieži Austrumeiropā
partijas savu ideoloģisko novietojumu rada pretstatā valdošajai koalīcijai (Marks et al.
2006). Nevis pozīciju un opozīciju rada ideoloģiskās atšķirības, bet gan ideoloģiskās
atšķirības partiju starpā rada partiju atrašanās pozīcijā vai opozīcijā.
Tāpat jāpiemin, ka SC komunikācija priekšvēlēšanu programmās lielākoties tematiski
atšķīrās no vēlākā balsojuma, nodokļu un valsts iesaistes uzņēmējdarbības jautājumos
nesakritībām esot pat vairāk nekā 70% gadījumu. Gan SC komunikācija, gan balsojums
var tikt uzskatīts par stratēģiskām darbībām, kas veiktas, lai iegūtu popularitāti un,
iespējams, arī iekļūtu valdībā (Zanders 2011). Nesakritību skaidrošanu SC ir padarījuši
ļoti sarežģītu, izvairoties no komentāriem par savu balsojumu gan Saeimas sēžu laikā,
gan pēc tām Latvijas radio pārraidē „Frakciju viedokļi”. Šāda taktika parasti literatūrā
(Bergmann et al. 2009, 85-87; Binmore 1993, 67) tiek saistīta ar partijas vai atsevišķu
politiķu nevēlēšanos runāt par savu balsojumu gadījumos, ja balsojums ir veikts pretēji
pārliecībai vai iepriekšējiem solījumiem.
Secinājumi
1. Lai arī pētījuma gaitā tika identificētas skaidri pozicionējamas idejas SC priekšvēlēšanu
programmās, partiju apvienību pozicionēt konkrētā kreisās-labējās dimensijas
punktā nav iespējams, jo šāda pozīcija pārāk virspusīgi raksturotu SC komunikāciju
un radītu maldīgu priekšstatu par tās pozīciju politiskajā spektrā.
2. Nav pilnībā iespējams konkrētā punktā pozicionēt arī SC faktisko darbību parlamentā,
jo tas pārāk virspusēji raksturotu SC darbību Saeimā un radītu maldīgu priekšstatu
par mainīgo SC balsojumu šo trīs Saeimas sasaukumu laikā.
3. Pēc dziļākas analīzes secināms, ka starp SC oficiālo publisko komunikāciju un
faktisko darbību parlamentā pastāv nopietnas nesaskaņas, ideoloģiski atbilstošiem
esot tikai 30% no balsojuma, lai arī virspusēji SC balsojums atbilst priekšvēlēšanu
programmām.
4. Nopietnas nesaskaņas starp SC oficiālo publisko komunikāciju un faktisko darbību
parlamentā novērojamas visās ekonomikas jomās, kas priekšvēlēšanu programmās
bija kopīgas ar balsojumu. Vislielākās nesaskaņas ir jomā, kas skar valsts iesaisti
uzņēmējdarbībā (80% balsojuma neatbilst CS priekšvēlēšanu programmām), kamēr
vismazākās tās ir biznesa regulējuma jomā, kur SC balsojums 43% gadījumu atbilda
programmām.
5. Lai arī nelielā analizēto balsojumu skaita dēļ nav iespējams izdarīt vispārinošus
secinājumus par SC balsojuma atbilstību valdošās koalīcijas balsojumam, iezīmējas
tendence, kas liecina, ka nozīmīgos balsojumos par ekonomikas jautājumiem SC
balsojums atbilst tā brīža valdību veidojošās koalīcijas balsojumam.
6. Programmu un balsojuma analīze liek domāt, ka nesakritības un skaidri pretrunīgas
darbības atsevišķās ekonomikas jomās ir nevis nejaušība, bet mērķtiecīga partijas
vadības rīcība, cenšoties panākt aizvien labākus rezultātus vēlēšanās un mēģinot
pietuvoties iekļūšanai valdību veidojošajā koalīcijā.
7. Nesakritības novērojamas ne tikai starp balsojumu un programmu, bet arī programmā,
vienlaicīgi solot tādas nesavietojamas lietas kā nodokļu samazinājumu, plašākus
valsts finansētus sociālos pakalpojumus un cīņu ar inflāciju. Tiek pieņemts, ka arī
šīs nesakritības ir mērķtiecīga partijas vadības stratēģija, apvienojot sabiedrībā
populāras idejas lielāka vēlētāju atbalsta gūšanai.
8. Gan SC oficiālā publiskā komunikācija, gan faktiskā darbība parlamentā vienlaicīgi
pozicionējama visās 3 spektra galvenajās pozīcijās – kā labēja, kreisa un centriska.
Šādas SC pozīcijas liecina, ka tradicionālā kreisā-labējā dimensija varētu vairs nebūt
piemērota, lai pilnīgi analizētu Latvijas politiskās partijas un to uzvedību.
9. Kā būtisks novērojums minama arī SC nevēlēšanās publiski komunicēt par savu
darbību parlamentā, neiesaistoties debatēs Saeimas sēdēs, kā arī pēc Saeimas
sēdēm nekomentējot savu balsojumu par pieņemtajiem svarīgajiem ekonomikas
likumprojektiem. Šāda rīcība bieži tiek saistīta ar apzinātu balsošanu pret saviem
solījumiem vai principiem, kas konkrētajā gadījumā ir aktuāla.
10. SC darbības un programmu analīze liek domāt, ka SC lēmumu pieņemšana notiek
stratēģiski, analizējot citu konkurējošo politisko partiju rīcību, ar mērķi pilnīgi izmantot
popularitātes gūšanas iespējas, ko sniedz dažādu sabiedrībā aktuālu jautājumu
aktualizēšana un sabiedrībai patīkamu risinājumu piedāvāšana.
11. Sabiedrības dziļā neizpratne par savu patieso ideoloģisko novietojumu, politiku,
ideoloģijām un politiskajām partijām, apvienota ar Latvijas vēlētāju īpatnējo izpratni
par kreisām un labējām idejām, ļauj politiķiem viegli manipulēt ar sabiedrību, savu
partiju programmās piedāvājot tiem dažādas, bieži pretrunīgas, bet populāras idejas.
Rekomendācijas
Rekomendācijas, kas izriet no šī pētījuma, ir saistītas ar idejām turpmākiem pētījumiem,
lai pierādītu vai atspēkotu daudzus pētījuma laikā izvirzītus pieņēmumus. Lai veiksmīgāk
nākotnē varētu veikt šādus pētījumus, pētniekam jānorobežojas no iepriekšējas
informācijas un priekšstatiem par analizējamo partiju un jāņem vērā mūsdienu partiju
tendences kā profesionalizācijas un karteļpartiju veidošanās. Tāpat svarīgi būtu izveidot
jaunu partiju un politiķu pozicionēšanas metodi, vairāk uzmanības pievēršot tieši partijas
pozīcijai atsevišķi pa konkrētiem problēmjautājumiem.
Kā viens no svarīgākajiem nepieciešamajiem pētījumiem ir apjomīga politisko partiju
Saeimas balsojuma analīze, lai noteikto to patiesās pozīcijas dažādos jautājumos, kas
ļautu tās pozicionēt. Šāda partiju pozicionēšana gan ļautu pētniekiem un sabiedrībai
vairāk uzzināt par šīm partijām, gan padarītu pašas partijas daudz atbildīgākas.
Avotu saraksts
1. Auers, D. (2005). Vai sarkanā roze uzplauks http://www.politika.lv/articles/2548.
Skatīts 10.01.2012.
2. Budge, I. et al. (1992). ECPR Party Manifesto Project 1921 – 1987. http://www.esds.
ac.uk/findingData/snDescription.aspsn=2139. Retrieved 06.11.2011.
3. Dalton, R. J., Farrell, D. M., MacAllister, I. (2011). Political Parties and Democratic
Linkage: How Parties Organize Democracy. Oxford: Oxford University Press, pp.82.-
83.
4. Hanley, S., Szczerbiak, A., Haughton, T., Brigid, F. (2008). Sticking Together:
Explaining Comparative Centre-Right Party Success in Post-Comunist Central and
Eastern Europe. Party Politics, Vol.14., No.407. pp.410.–412.
196 197