Vidzemes Augstskolas 6.Studentu pētniecisko darbu konferences ...

ar sociāldemokrātu pozīciju, vēloties nodrošināt padomes darbam pilnīgu leģitimitāti,
kas varētu tikt apdraudēta to aiziešanas gadījumā. Tādējādi sociāldemokrātu principi
iespaidoja visus Latvijas demokrātijai svarīgos lēmumus, vadoties „no tā, cik viena vai
otra likuma forma ir demokrātiska un progresīva, atstājot praktiski neievērotu šo likumu
normu samērojamību ar vietējiem apstākļiem un ietekmi uz tālāku demokrātijas attīstību”
(Krēsliņš 2010, 90). Tas, kādēļ šie argumenti ir nozīmīgi, ir saistīts ar Satversmes sapulces
laika sasaistīšanu ar sekojošo parlamentārās sistēmas darbību, kura, kā turpmāk būs
redzams, saskaras ar ievērojamu kritiku par savu nestabilitāti; šie argumenti liek meklēt
atbildes par parlamentārisma veiksmēm un neveiksmēm plašākā kontekstā, ne vien sākot
ar 1.Saeimas vēlēšanām.
Runājot par Satversmes sapulci, otrs nozīmīgs temats ir agrārās reformas īstenošana.
Par tās iemesliem mācību grāmatās argumenti ir līdzīgi – turpmāka valsts attīstība
nebija iespējama, ja lielākā daļa zemes nepiederēja tās iedzīvotājiem, bet baltvācu
muižniekiem, no kuriem daļa bija cīnījušies pret Latvijas neatkarību (Kļaviņa u.c. 2006,
60) – „vērā ņēma arī to, ka zemnieki tikai tāpēc atbalstīja neatkarīgo Latvijas valsti, ka
cerēja iegūt zemi” (Purēns 2008, 89). Tādējādi agrārā reforma bija ne vien ekonomisks,
bet arī politisks jautājums (Freibergs 1998, 124-125), ko gaidīja ne vien lauku iedzīvotāji,
bet visa Latvijas sabiedrība (Kļaviņa u.c. 2006, 68). Grāmatās atzīmēta lauksaimniecības
attīstība, ekonomiskā augšupeja un lauksaimniecības produktu imports, ko veicināja
reforma (Kļaviņa u.c. 2006,68; Kurlovičs, Tomašūns 2000, 223-224; Purēns 2005, 153),
kā arī izmaiņas neizdevīgās koplietošanas zemju apsaimniekošanas sistēmā Latgalē
(Purēns 2005, 146; Freibergs 1998, 127). Tikai vienā grāmatā ir minētas problēmas, ar
kurām saskārās iedzīvotāji: saistībā ar to, ka jaunsaimniecības bija mazas, dominēja roku
darbs, bet šo darba roku trūka; ne visi jaunsaimnieki bija veiksmīgi un, augot parādiem,
daudzas saimniecības nonāca ūtrupē (Kļaviņa u.c. 2006, 68). Taisnīguma motīvs ir
spēcīgs arī vēsturnieku darbos – uzsverot, ka reforma „likvidēja latviešu tautai sen
nodarīto pārestību, svešzemju iebraucējiem un viņu pēctečiem piesavinoties vairākumu
lauksaimnieciski izmantojamās zemes” (Apine u.c. 2003, 160). Vēsturnieks A.Stranga
tomēr norāda, ka vēlme īstenot vēsturisko taisnīgumu nonāca pretrunā ar racionāliem
ekonomiskajiem apsvērumiem: ja atsavinātā zeme būtu nevis sadalīta, bet laista brīvajā
tirgū, lauksaimniecībai būtu daudz lielākas iespējas attīstīties (Stranga 2003, 364).
Apsolītās zemes nepietika visiem, tajā pašā laikā trūka darbaspēka, un daudzas mazās
saimniecības bija nolemtas nabadzīgai eksistencei. Jau uzsākot agrāro reformu, bija
skaidrs, ka Latgalē zemju nepietiks – vidējais zemes daudzums tur bija tika 11 hektāru
uz saimniecību, kamēr likumā saimniecībai paredzētais zemes gabals bija 15 – 22 hektāri
(Malahovskis 2010, 212-213), un, neiegūstot sev paredzēto zemi ne savā, ne citos
Latvijas novados, latgalieši uzsāka laukstrādnieku gaitas (Malahovskis 2010, 216). Agrārā
reforma ir viens no tiem vēsturiskajiem faktiem, kas iemantojis viennozīmīgi pozitīvu
un tautas pašapziņu ceļošu spēku – argumenti, kas norāda, ka tās ekonomiskā un arī
politiskā (agrārā un kapitālistiskā modeļa vienlaikus attīstība veicināja pretrunas sabiedrībā
(Stranga 2003, 366; Stranga 1998, 99) nozīme ir pārvērtēta, nav iekļauti oficiālajā mācību
programmā. Turklāt tas iezīmē vēl vienu aspektu: mācību grāmatās sabiedrība visbiežāk
tiek attēlota kā viendabīga kopiena, ko neatdala sociālās, ekonomiskās vai kādas citas
barjeras, lai arī šīs barjeras būtiski ietekmē cilvēku attieksmi pret politisko sistēmu un to,
ko tie no tās sagaida.
No Satversmes sapulces pārejot pie politiskās sistēmas un procesu raksturojuma
Saeimu darbības laikā, jāatzīmē, kas tās savieno un nemanot veido kodolu diskusijai
par parlamentārisma posmu gan vēstures mācību literatūrā, gan historiogrāfijā – pārāk
demokrātiskais Saeimas vēlēšanu likums. Vēstures grāmatu autori raksta, ka bez
līdzšinējas pieredzes, „mūsu valsts dibinātāji vēlējās Latvijā izveidot demokrātiskāko iekārtu
pasaulē” (Purēns 2008, 102), bet rezultātā radīja lielu sadrumstalotību Saeimā bez kādas
partijas iespējas iegūt vairākumu (Kļaviņa u.c. 2006, 62; Purēns 2005, 147). Šo domu
turpina arī vēsturnieki, norādot, ka, fokusējoties uz citu valstu praksi, Satversmes izveidē
nepietiekamā mērā tika ņemti vērā Latvijas apstākļi (Butulis, Zunda 2010, 76) un ka ļoti
demokrātiskā Satversme un pārāk demokrātiskais Vēlēšanu likums lika politiķiem īstenot
izveicīgu kompromisu mākslu, kam ne visi bija gatavi (Bleiere u.c. 2005, 138). Šie argumenti
lielā mērā iezīmē sākumu stāstījuma līnijai par t.s. parlamentāro krīzi un tās cēloņiem, kas
ieņem nozīmīgu vietu vēstures literatūrā par starpkaru periodu Latviju. Parlamentārā krīze
nav vispārpieņemts apzīmējums, bet drīzāk viens no skatījumiem joprojām nerimstošajos
centienos skaidrot iemeslus, kas noveda līdz demokrātiskā posma beigām un K.Ulmaņa
autoritārā režīma nodibināšanai 1934. gadā. Vēstures mācību grāmatu autori raksta,
ka biežās valdību maiņas traucēja pieņemt ilglaicīgas darbības lēmumus un mazināja
Saeimas prestižu sabiedrības acīs (Freibergs 1998, 129) un, raugoties uz autoritārisma
aizvien lielāko nostiprināšanos citās Eiropas valstīs, arī Latvijā bija politiķi, kuri uzskatīja,
ka šīs problēmas atrisinātu lielāka vienpersoniskā vara (Kļaviņa u.c. 2006, 70). Laikā,
kad palielinājās ārpolitiskie draudi no Vācijas un Krievijas, partiju grūtības sadarboties
negarantēja valsts drošību (Kurlovičs, Tomašūns 2000, 230). 1933.gadā LZS iesniedza
Saeimās likumprojektu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja palielināt prezidenta
pilnvaras un nodrošināt lielāko partiju deputātu pārvaru Saeimā, taču deputāti nespēja
par tiem vienoties (Kļaviņa u.c. 2006, 70; Freibergs 1998, 131). J.Freibergs gan norāda,
ka apvērsuma gatavošana notika paralēli Satversmes grozījumu procedūrai Saeimā,
tātad bija paredzēta jebkurā gadījumā (Freibergs 1998, 132). Dažās grāmatās ir atzīmēta
arī Saeimas lielākās frakcijas LSDSP pozīcija, kas nozīmēja valdības kritizēšanu, nevis
iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā (Purēns 2008, 103; Kurlovičs, Tomašūns 2000, 231).
Starp faktoriem, kas sekmēja apvērsumu, ir minēta arī K.Ulmaņa valdonīgā personība un
viņa bažas par ietekmes zaudēšanu, mazinoties savas partijas popularitātei (Kurlovičs,
Tomašūns 2000, 231; Kļaviņa u.c. 2006, 71; Purēns 2008, 131), saimnieciskā krīze, galēji
ekstrēmisko spēku aktivizēšanās un draudīgais ārpolitiskais stāvoklis. Tajā pašā laikā
atzīmēts, ka lielā vēlētāju aktivitāte 4. Saeimas vēlēšanās liecināja, ka cilvēki uzticējās
Saeimai un valsts iekārtai (Kurlovičs, Tomašūns 2000, 231) un, neskatoties uz biežajām
valdības maiņām, Saeima veiksmīgi īstenoja likumdošanas procesu (Freibergs 1998,
129; Purēns 2008, 104). Visi šie skaidrojumi principā attiecas uz jautājumu, vai esošajā
politiskajā iekārtā bija iespējams risināt iekšējas un ārējas problēmas, ar ko saskārās
Saeima; vienīgi J.Freiberga Jaunāko laiku vēsturē ir skaidrāk pausts cits skatupunkts:
„nebūtu pareizi visu atbildību uzvelt partijām, jo galu galā vēlētāji bija tie, kuri izdarīja izvēli,
par ko balsot”, norādot, ka vēlēšanu gaita un rezultāti liecināja par demokrātiskās kultūras
izpratnes trūkumu (Freibergs 1998, 131). Šī perspektīva ir minēta arī vēsturnieku rakstos
gan attiecībā uz politiķu pieredzes trūkumu, ko tie nevarēja pietiekamā līmenī uzkrāt
Krievijas Impērijas vai Pagaidu valdību laikā (Mednis, Antonevičs 2001, 274), gan agrārās
sabiedrības, kāda bija Latvijā, negatavību pilnībā aptvert demokrātijas principus, kas
labāk funkcionēja modernākās sabiedrībās (Stranga 2003, 367). Vēsturnieki norāda, ka
šajā sabiedrībā vēl pietrūka individuālisma, tolerances un atbildīguma vērtību, kas veido
pamatu demokrātijas attīstībai (Butulis, Zunda 2010, 75). Tie ir argumenti, kas gandrīz
neizskan vēstures mācību grāmatās un raksturo noteiktu skatupunktu, kas tajās valda par
sabiedrības ierobežotu lomu politisko procesu ietekmēšanā.
Secinājumi
Vēstures mācību grāmatās visizvērstāk aprakstīts Satversmes sapulces paveiktais, kā
arī Saeimas darbības raksturojums. Analizējot kopīgo un atšķirīgo mācību grāmatās un
vēsturnieku rakstus par šiem tematiem, atklājas zināms kodols – parlamentārā krīze. Tas
arī liek secināt visbūtiskāko par kolektīvās atmiņas veidošanu mācību grāmatās.
Vēstures mācību grāmatās mazāk uzmanības veltīts politiskās kultūras veidošanās
procesam Satversmes sapulces darbības laikā: uzsvars uz Vēlēšanu likuma nepilnībām
kā iemeslu valdību nestabilitātei pilnībā neizskaidro, kāpēc, piemēram, valdošās partijas
ilgstoši nevarēja vienoties par šī likuma grozījumiem. Tas liek iztrūkt saiknei starp diviem
parlamentāra posma periodiem un savā ziņā pretnostata lielākoties pozitīvi vērtēto
Satversmes sapulces un kritiski aplūkoto parlamentu darbību. Tomēr tas nenozīmē, ka
mācību grāmatās trūktu informācijas par politiskajiem spēkiem un aktoriem. Fokusējoties
204 205