Vidzemes Augstskolas 6.Studentu pētniecisko darbu konferences ...

the most important problem of 21st century, think experts all over the world.
Atslēgas vārdi: profesionālā izdegšana, profesionālās izdegšanas sindroma simptomi,
profesionālā izdegšanas sindroma izplatība Latvijā
Ievads
Pētījuma mērķis: novērtēt sabiedrības informētības līmeni par profesionālās izdegšanas
sindroma simptomiem un to izplatību Latvijā.
Pētījuma uzdevumi:
1. Novērtēt profesionālās izdegšanas sindroma simptomu izplatību Latvijā.
2. Novērot saistību starp darbinieka darba stāžu un novēroto profesionālās izdegšanas
sindroma simptomu apjomu.
3. Noskaidrot, vai darbinieka komunikācijas specifikai darba laikā ir saistība ar novēroto
profesionālās izdegšanas sindroma simptomu apjomu.
Jēdzienu „izdegšana” pirmo reizi 70. gadu sākumā sāka izmantot amerikāņu psihiatrs
Herberts Freidenbergs (Herbert Freudenberger), lai raksturotu to speciālistu psiholoģisko
stāvokli, kuri intensīvi un cieši sazinās ar klientiem (pacientiem) emocionāli nospiedošā
atmosfērā, sniedzot tiem profesionālu palīdzību (Maslach, Golberg 1998, 63-74).
Visbiežāk no profesionālās izdegšanas sindroma cieš tā saukto intelektuāli komunikatīvo
profesiju pārstāvji – vadītāji, pārdevēji, konsultanti, aģenti, pasniedzēji, ārsti un medmāsas,
žurnālisti u.tml. Šo profesionāļu darbs var būt ļoti atšķirīgs, bet viņiem visiem kopīgs ir
tuvs kontakts ar cilvēkiem, ko, no emocionālā viedokļa raugoties, ilgstoši uzturēt mēdz
būt ļoti grūti, sevišķi nepanesami tas var kļūt gadījumos, kad darbs ir saistīts ar augstu
atbildības pakāpi, tomēr zemu tā materiālo un morālo novērtējumu. Vēl viena riska grupa ir
to profesiju pārstāvji, kuru darbs noris prom no mājām, ģimenes un draugiem, piemēram,
jūrnieki vai cilvēki, kuri peļņas nolūkos devušies prom no valsts, taču ģimenes atstājuši
Latvijā.
Lai arī pētījumu skaits pēdējos gados strauji palielinās, tomēr vispāratzītas izdegšanas
sindroma definīcijas nav. Izsīkuma sindromu galvenokārt definē kā fiziskā un/ vai garīgā
izsīkuma stāvokli, kurš ir novērojams kā sekas ilgstošai emocionāli sliktai pašsajūtai, kura
saistīta ar darba apstākļiem un cilvēka paštēlu. Tiek uzsvērts, ka izsīkums ir emocionāla
distresa sekas. Tā ir situācija, kad cilvēka spēja strādāt ir izsmelta (Ancāne 2004, 27-30).
Izdegšanas sindroma viena no ievērojamākajām pētniecēm un teorētiķēm Kristiāna
Maslača (Christina Maslach) 1982.gadā kopā ar kolēģiem izstrādāja zinātnisku pieeju
profesionālās sadegšanas izpētei un, analizējot ASV pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā
veikto pētījumu rezultātus, ir secinājusi, ka emocionālā izdegšana, lielākoties, nav
atsevišķa indivīda, bet gan viņa darba vietas problēma. (Vīra 2007; Maslach, Golberg
1998, 63-74).
Šobrīd nav iespējams atrast viennozīmīgu atbildi uz jautājumu par to, kas uzskatāms
par galveno faktoru, kādēļ rodas izdegšana. Kādi ir galvenie iemesli –personības iezīmes
vai arī organizācijas raksturs. Ļoti ticamas šķiet Maslačas un Mihaela Leitera (Michael
Leiter) pieejas, kas definē „izdegšanu” kā rezultātu neatbilstībai starp personību un
darbu (Horoškina 2004). Ātrāk izdeg tie, kuri ir neapmierināti ar savas karjeras attīstību
(Stubailova 2012).
Profesionālās izdegšanas sindromu var atpazīt pēc vairākiem uzvedības un
psiholoģiskajiem simptomiem un pazīmēm:
− Pārmaiņas uzvedībā – darbinieks bieži skatās pulkstenī, palielinās viņa pretestība
vajadzībai iet uz darbu, viņš atliek tikšanās ar klientiem, bieži kavē (vēlu ierodas un
vēlu aiziet), ir zaudējis radošumu darbā un problēmu risināšanā, parādās grūtības
pieņemt lēmumus, strādā ievērojami cītīgāk un ilgāk, bet sasniedz arvien mazāk,
neefektīvi izmanto laiku, sāk biežāk dzert kafiju, izsmēķē vairāk cigarešu, sāk
pastiprināti lietot alkoholu vai trankvilizatorus;
− Pārmaiņas izjūtās – zudusi veselīga humora izjūta, tās vietā nācis cinisks humors,
pastāvīga neveiksmes izjūta, vainas apziņa, biežas dusmas, apvainošanās un
rūgtuma sajūta, pastiprināta uzbudināmība, kas parādās gan darbā, gan mājās,
vienaldzība, bezspēcība, paaugstināts prasīgums pret sevi, garlaicības, tukšuma
sajūta, sajūta, ka nekam nav jēgas;
− Pārmaiņas domāšanā – nespēja koncentrēt uzmanību, rigiditāte domāšanā,
pretestība pārmaiņām, aizdomīgums attiecībās ar kolēģiem un vēlme sociāli izolēties,
ciniska, nosodoša attieksme pret klientiem, izteikta rūpēšanās par personiskām
vajadzībām un pārdzīvojumiem, arvien uzstājīgākas domas par darba pamešanu,
var būt pēkšņs lēmums aiziet no darba;
− Pārmaiņas veselībā – traucēts miegs, biežas, ilgstošas vājuma pazīmes, pastiprināta
uzņēmība pret infekcijas slimībām, nogurums un spēku izsīkums visas dienas
garumā, biežas galvassāpes, svara izmaiņas, funkcionāli (psihosomatiski) traucējumi
iekšējo orgānu sistēmās (galvenokārt kuņģa-zarnu traktā un asinsvadu un elpošanas
orgānu sistēmās) un psihosomatiskas saslimšanas (cukura diabēts, hipertensija),
negatīvisms attieksmē pret dzīvi, depresija, pēkšņas, neizskaidrojamas garastāvokļa
svārstības, mīlestību pret darbu nomaina naids pret to. (Ancāne 2004, 27-30;
Horoškina 2004; Stubailova 2012).
Metode
Pirms pētījuma izstrādes tika formulēts pētījuma mērķis: novērtēt sabiedrības informētības
līmeni par profesionālās izdegšanas sindroma simptomiem un to izplatību Latvijā.
Lai veiksmīgi sasniegtu mērķi, tika formulēti darba uzdevumi:
1. Novērtēt profesionālās izdegšanas sindroma simptomu izplatību Latvijā.
2. Novērot saistību starp darbinieka darba stāžu un novēroto profesionālās izdegšanas
sindroma simptomu apjomu.
3. Noskaidrot, vai darbinieka komunikācijas specifikai darba laikā ir saistība ar novēroto
profesionālās izdegšanas sindroma simptomu apjomu.
Pētījums norisinājās no 2012.gada 24.aprīļa līdz 2.maijam. Tā laikā elektroniski tika veikta
aptauja, kuras laikā tika apzināta profesionālās izdegšanas simptomu izplatība Latvijā.
Aptaujā piedalījās 59 dažādās organizācijās un uzņēmumos strādājoši respondenti, kuru
darba stāžs pašreizējā darbavietā ir no viena mēneša līdz sešpadsmit gadiem. Pētījuma
dalībnieki pirms aptaujas sākuma netika informēti par profesionālās izdegšanas sindromu,
tā simptomiem vai pazīmēm.
Aptaujas pirmie trīs jautājumi ietvēra informāciju par pētījuma dalībnieka darba apstākļiem,
proti, tika noskaidrots, cik ilgi pētījuma dalībnieks strādā pašreizējā darbavietā, vai
pētījuma dalībnieks ir apmierināts ar savas karjeras attīstību un kāda ir pētījuma dalībnieka
komunikācija darba ikdienas apstākļos (vai darbinieks komunicē ar lielu skaitu klientu/
pacientu vai tikai ar dažiem tuvākajiem kolēģiem).
Aptaujas nākamie četri jautājumi ietvēra iespējamo simptomu uzskaitījumu, kuri tika
sadalīti atbilstošās sadaļās, proti, pārmaiņas uzvedībā, pārmaiņas izjūtās, pārmaiņas
domāšanā un pārmaiņas veselībā. Pētījuma dalībnieka uzdevums bija novērtēt, vai katrā
no iepriekš minētajām sadaļām ietvertos simptomus var attiecināt uz sevi. Aptaujā varēja
atzīmēt kā vienu, tā arī vairākus vai nevienu no piedāvātajiem simptomiem, kā arī norādīt
citu novērotu simptomu.
Aptaujas pēdējā jautājuma laikā bija jānovērtē piecpadsmit piedāvāti jautājumi 5 ballu
skalā no „Nepavisam!” līdz „Ļoti bieži!”. Šie 15 jautājumi ir Kristiānas Maslačas (Christina
Maslach) veidots pašnovērtējuma tests, lai katrs cilvēks, novērtējot savas izjūtas, varētu
noskaidrot aptuvenu savu profesionālās izdegšanas līmeni un spētu pieņemt lēmumu, vai
viņam nepieciešama profesionāla palīdzība sindroma simptomu novēršanai.
100 101