Vidzemes Augstskolas 6.Studentu pētniecisko darbu konferences ...

īcību visvairāk ietekmē sabiedrības intereses. Rezultātu daļā tika minēti darba grupu
izstrādātie četri nākotnes scenāriji, tomēr no ekspertu intervijās iegūtās informācijas šie
varianti tika nedaudz pārveidoti, tāpēc plašākai analīzei ir izdalīti trīs iespējamie attīstības
scenāriji.
Pirms tiek analizēti iespējamie scenāriji, jāsecina, ka arī šī brīža situācija digitālajā virszemes
apraidē ir problemātiska. Raidorganizāciju viedokļi par esošo situāciju virszemes apraidē
ir ļoti krasi atšķirīgi. Latvijas Televīzija var būt pilnībā apmierināta ar šā brīža situāciju. Tā,
pateicoties pārejai no analogās uz digitālo televīziju, samazināja apraides izmaksas no 2,4
miljoniem līdz 1,6 miljoniem latu (Juzefovičs 2011, 31). No nacionālo komerciālo televīziju
puses esošajai situācijai ir veltīta daudz lielāka kritikas deva. Galvenokārt izskan lieli
pārmetumi par augsto apraides maksu. „Lattelecom” nostāja ir tāda, ka šī brīža maksa
par bezmaksas apraidi, kas ir 650 tūkstoši latu gadā, ir pamatota. Televīzijām esot pašām
jāvaino sevi, ka tās nespēj nopelnīt ar savu piedāvāto saturu (Juzefovičs 2011, 75).
Satura piegādātāju pusē akcents uz šī brīža situāciju, protams, jāliek „Lattelecom”
kontekstā, kas vēl līdz 2013.gada 31.decembrim būs pakalpojuma nodrošinātājs. Pats
uzņēmums uzskata, ka visu ir īstenojis pēc labākās sirdsapziņas, taču izsaka kritiku valsts
institūcijām par neesošo valsts atbalstu digitalizācijas procesā. „Lattelecom” vajadzēja
pašiem organizēt daudzus pasākumus, kas nodrošināja kvalitatīvu pāreju uz ciparu
apraidi. Viens no sāpīgajiem tematiem šajā ziņā bija iedzīvotāju informēšanas kampaņa,
kas ir bijis trūkums arī Eiropā (Dragomir 2005, 79). Tikmēr Lielbritānijā valdība atvēlēja
digitalizācijas procesam prāvu naudas summu, kas nodrošināja arī iedzīvotāju informētību
(Freedman, Schlosberg 2011, 6). Latvijā šis process „piekliboja”, tāpēc daļa potenciālo
virszemes televīzijas skatītāju izvēlējās citus pakalpojuma sniedzējus.
Esošās situācijas galvenie plusi noteikti ir auditorijas pusē. Pats digitalizācijas process
ir devis iespēju virszemes televīzijas auditorijai skatīties lielāku skaitu televīzijas kanālu
augstākā kvalitātē. Arī televīzijas kanāliem ir pavērtas lielākas iespējas piedāvāt interaktīvāku
saturu – vairākus skaņu celiņus, elektronisko programmu gidu un citas lietas. Negatīvo
atziņu tomēr ir nedaudz vairāk. Lielu ietekmi uz komerciālajiem televīzijas kanāliem atstāja
lielā pakalpojuma cena, kura kaimiņvalstīs ir krietni vien zemāka. Jāpiebilst gan, ka
Igaunijā un Lietuvā bezmaksas apraidē ir lielāks skaits kanālu, kas nozīmē frekvences
apkalpošanas izmaksu sadali lielāka komersantu skaita starpā. Valsts minimālā iesaiste
iedzīvotāju informēšanas kampaņā bija arī viens no galvenajiem faktoriem, kas noteica
augsto „Lattelecom” piedāvāto cenu. Esošajā situācijā loģiska būtu bijusi arī reģionālo
televīziju atrašanās virszemes apraidē, tomēr to nav iespējams nodrošināt, jo summa, kas
par to jāmaksā, tik maziem medijiem ir pārlieku augsta.
Lai novērstu tās kļūdas, kas vērojamas digitālās virszemes apraides nodrošināšanā šobrīd,
jāizstrādā pēc iespējas kvalitatīvāki noteikumi, pēc kuriem notiks apraides nodrošināšana
pēc 2014.gada 1.janvāra.
Pirmais no provizoriskajiem attīstības scenārijiem ir pats vienkāršākais no visiem –
virszemes apraidē, tāpat kā līdz šim, darbojas viens komersants, kas nodrošina gan
bezmaksas kanālu apraidi, gan veido biznesu, izmantojot maksas frekvences. Tādā veidā
savu darbību virszemes apraidē varētu turpināt „Lattelecom” vai arī tiktu rīkots konkurss,
lai šo apraidi nodrošinātu cits komersants.
Raidorganizāciju ieguvumi un zaudējumi pie šāda iespējamā modeļa būtībā ir tādi paši kā
esošās situācijas analīzē. Latvijas Televīzija, kurai apraides izmaksas samazinājās, šajā
postenī labprāt atstātu „Lattelecom”, pateicoties viņu kvalitatīvajam klientu apkalpošanas
dienestam. Komerciālie televīzijas kanāli arī šajā gadījumā diskutētu par cenu. Ja apraidi
turpina nodrošināt „Lattelecom”, tad cena par bezmaksas apraidi varētu nedaudz kristies,
bet ne tuvu līdz līmenim, kad par to būtu jāmaksā 200 tūkstoši latu. Pieļaujams, ka pie
šāda scenārija īstenošanās „LNT” un „TV3” pamet virszemes apraidi un pilnībā pāriet uz
citām platformām. Tātad īstenojas tas drauds, kuru visu digitālās virszemes televīzijas
darbības laiku min komerciālās televīzijas. Reģionālajām televīzijām šāds scenārijs neder
pilnībā, jo šīs augstās cenas par raidīšanu šie mediji nespētu atļauties samaksāt. Savukārt
vietējām televīzijām gan pie šī, gan pie cita modeļa vairāk jācer, ka viņiem ļaus izmantot
starpfrekvenču joslas, kur viņi ar nelieliem raidītājiem drīkstētu sevis veidoto saturu
nogādāt pie lokālā patērētāja.
No pakalpojuma sniedzēju puses šis būtu vislabākais scenārijs, kamēr politikas veidotāji
labprātāk nošķirtu bezmaksas kanālu apraides nodrošināšanu no maksas kanālu biznesa,
ko paredz abi tālāk aplūkotie scenāriji.
Pirmā scenārija gadījumā priekšrocība būtu tāda, ja šajā konkursā uzvar „Lattelecom”,
tad nav jātērē papildu līdzekļi infrastruktūras un klientu apkalpošanas nodrošināšanai, kas
auditorijai garantē televīzijas turpmāku skatīšanos ar esošo aparatūru.
Trūkums būtu tāds, ka paliek starpnieks, kas, izmantojot LVRTC infrastruktūru, nodrošina
bezmaksas apraidi, tādējādi būtiski nesamazinot cenu par nokļūšanu bezmaksas apraidē.
Saskaņā ar otro iespējamo attīstības scenāriju bezmaksas un maksas apraidi ir plānots
nodalīt. Bezmaksas kanālu apraides nodrošināšana tiktu nodota Latvijas Valsts Radio un
Televīzijas centra ziņā, kamēr par atlikušajām maksas kanāliem atvēlētajām frekvencēm
notiktu konkurss, kurā tiktu izvirzīti viens vai vairāki komersanti, kuri tad šajās frekvencēs
varētu īstenot savus biznesa projektus. Vismaz sākotnēji šis arī bija galvenais scenārijs,
ko ieteikusi arī iepriekš izveidotā darba grupa ar iesaistīto pušu nozares pārstāvjiem, uz
kuru tiecās Satiksmes ministrija. Pēdējā laikā gan šis iespējamais scenārijs savu aktualitāti
sāk zaudēt, jo NEPLP vairāk sāk virzīt līdzīgu modeli, kas gan ir nedaudz citādāks un tiks
aplūkots kā trešais iespējamais attīstības scenārijs.
Raidorganizācijām šāda veida modelis varētu būt vislabākais, taču vispirms ir jāredz
koncepcijas plāns, lai varētu minēt galīgo viedokli. Latvijas Televīzija pie šāda modeļa
varētu būt nedaudz bažīga tieši par to, vai LVRTC spēs kvalitatīvi nodrošināt šo bezmaksas
apraidi klientu apkalpošanas kontekstā. Īpaši aktuāli tas ir nacionālajiem komerciālajiem
kanāliem, kuriem šī cena ir viens no izšķirošajiem faktoriem.
Satura piegādātāju puse, arī „Lattelecom”, arī atbalstītu šādu nākotnes modeli.
„Lattelecom” to atbalstītu, ja netiktu īstenots pirmais scenārijs, jo šādā veidā plānots
palielināt konkurenci virszemes televīzijas maksas platformā, tātad tā ir iespēja savu
biznesa modeli paplašināt vairākiem komersantiem. Tajā pašā laikā šiem pašiem satura
piegādātājiem, kuri uzvarēs konkursā, būs jārēķinās ar dažādiem riskiem. Platjoslu
interneta attīstībai tiks nodrošinātas pāris frekvences, kurās pašlaik tiek pārraidīti maksas
kanāli. No 2014.gada maksas kanālu nodrošināšanai paliks tikai četras frekvences,
kurās maksimāli var satilpināt 40 kanālus. Ja tiek izlemts visas šīs frekvences nodot
viena komersanta rokās, var izveidot pietiekami konkurētspējīgu biznesa modeli. Ja tiek
izlemts, ka nepieciešami divi komersanti, tad katrs tiek pie iespējas piedāvāt skatītājiem
20 kanālus. Šeit jau daudz kas būs atkarīgs no komersantu spējas veikt kvalitatīvu satura
atlasi, lai ierobežotajā kanālu skaita ziņā piedāvātu auditorijai to, ko tā ļoti labprāt skatītos
un par to būtu gatavi maksāt arī noteiktu ikmēneša maksu.
Arī politikas veidotājiem šis ir daudz parocīgāks scenārijs, taču tas darbosies sekmīgi
tikai tad, ja maksimāli tiks aizpildītas visas atvēlētās maksas frekvences, tāpēc loģiskāks
liktos variants ar divu komersantu piesaisti Satiksmes ministrijas izstrādātajā konkursā,
jo šādā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka cīņā par auditoriju komersanti piepildīs frekvences
ar maksimāli iespējamo kanālu skaitu. No NEPLP puses šajā situācijā būtu jāsagaida
kvalitatīva virszemes televīzijas platformas uzraudzība, lai izslēgtu iespējamos riskus par
to, ka konkursā uzvarējušie komersanti varētu vienoties par maksas paku komplektācijas
pamatnostādnēm.
Otrā scenārija priekšrocības saistāmas ar bezmaksas apraides atdali no maksas
apraides, jo tas samazinās televīziju izmaksas par bezmaksas apraides nodrošināšanu,
kā arī padarīs šo procesu caurskatāmāku, jo signāls līdz skatītājam nonāks tiešā veidā no
LVRTC, nevis caur kādu starpnieku (šobrīd „Lattelecom”, bet pēc 2014.gada 1.janvāra
šajā vietā varētu būt arī kāds cits komersants). Lielāks komersantu skaits maksas
virszemes apraidē būtu ieguvums tiem skatītājiem, kuri nevēlas skatīties simts televīzijas
148 149