Vidzemes Augstskolas 6.Studentu pētniecisko darbu konferences ...

atlasīto datu salīdzinājumu un iegūt secinājumus.
Metode
Pētījumam tika izvēlētas piecas vēstures mācību grāmatas pamatskolai, kas izdotas laikā
posmā no 1998. līdz 2008.gadam, un veikta šo grāmatu kvantitatīvā kontentanalīze.
Ņemot vērā laika ierobežojumu, kā arī sašaurinot tematu loku dziļākai analīzei, no kopējā
informācijas apjoma tika atlasīts saturs, kas attiecas uz politisko dzīvi šajā periodā
valstiskā līmenī. Lai radītu plašāku kontekstu mācību grāmatās atlasīto datu analīzei,
darbā papildus tika izmantoti vēsturnieku raksti. Kolektīvā atmiņa un vēstures zinātne
bieži tikušas pretnostatītas, jo, kamēr kolektīvā atmiņa pauž grupas ideju par sevi,
historiogrāfijā pagātnes izvērtējumu jābalsta uz faktiem, liecībām un to analīzi, izvairoties
no attieksmes paušanas un noteiktu vērtību atzīšanas (Assmann 2008, 60-61; Wertsch
2012, 12). Tomēr vēstures zinātniskie izvērtējumi var palīdzēt atklāt to, kas nav minēts
atmiņu naratīvos vai papildināt zināmās interpretācijas, tajā paša laikā nenoliedzot pašu
atmiņu jēgu – kas ir būtiski kolektīvās atmiņas pētniecībā.
Vēstures mācību grāmatu izvēlei tika piemēroti šādi kritēriji: tās ir apstiprinātas Latvijas
Republikas Izglītības un zinātnes ministrijā, tajās ir atsevišķi izdalīta nodaļa/ nodaļas,
kas veltītas izklāstam par Latvijas Republiku starpkaru posmā un ir joprojām pieejamas
izglītības institūcijām. Tādējādi pētījumā izlases kārtā tika iekļautas trīs mācību grāmatas,
kas veltītas Latvijas vēsturei, kā arī divas mācību grāmatas, kas apskata pasaules vēsturi,
taču tajās ir arī atsevišķa nodaļa par Latvijas vēsturi attiecīgajā laika posmā. Šīs grāmatas
bija: Kurlovičs, G., Tomašūns, A. (2000) Latvijas vēsture pamatskolai. Rīga: Zvaigzne ABC;
Kļaviņa, A., Goldmane, S., Misāne, I., Straube, L., Klišāne, J. (2006) Vēsture pamatskolai.
Latvija 20. gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC; Purēns, V. (2008) Latvijas vēsture pamatskolai.
3. daļa. Mūsu laikmets. Rīga: RaKa; Freibergs, J. (1998) Jaunāko laiku vēsture. 20.
gadsimts. Rīga: Zvaigzne ABC; Purēns, V. (2005) Pasaules vēsture pamatskolai. 4. daļa.
Mūsu laikmets. Rīga: RaKa.
Vadoties pēc mācību grāmatu satura, tika izveidotas sešas vispārīgas kategorijas:
Satversmes sapulce; politiskās sistēmas un procesu raksturojums; mazākumtautības
politiskajā dzīvē; ārpolitika; politisko personāliju portreti; cēloņi K. Ulmaņa autoritārā
režīma nodibināšanai – lai arī šī kategorija mācību grāmatās biežāk attiecas uz nodaļām
par autoritāro režīmu Latvijas Republikā, tā ir būtiska arī parlamentārā posma kontekstā,
jo kalpo kā savienojuma punkts starp šiem diviem periodiem. Kategorijas lielā mērā
atbilda atsevišķu nodaļu vai paragrāfu izcēlumam mācību grāmatās, taču, lai iegūtu
plašāku priekšstatu par tajās apskatītajām tēmām un/ vai aktoriem, katra kategorija tika
iedalīta sīkāk.
Kontentanalīzes rezultātā iegūtie dati atklāja, kādā apjomā atšķirīgi parlamentārā posma
politiskās dzīves aspekti ir tikuši atspoguļoti vēstures mācību grāmatās, lai, balstoties uz
šiem datiem un salīdzinājumu ar historiogrāfijas avotiem, būtu iespējams veikt analīzi.
Rezultāti
Pētījumam atlasītie dati atklāja, ka visvairāk uzmanības mācību grāmatās tiek pievērsts
tematiem par Satversmes sapulci (27,5% no kopēja datu apjoma), kā arī politiskās
sistēmas un procesu (21,4%) un ārpolitikas raksturojumam (18,4%). Rezultāti arī
atklāja, ka aptuveni vienlīdzīgs teksta apjoms veltīts politisko personību aprakstam un
minoritātēm politiskās dzīves kontekstā. Vismazāk uzmanības veltīts K.Ulmaņa režīma
cēloņu izklāstam, kas ir saprotams, ņemot vērā, ka šis temats parasti netiek iekļauts
nodaļās par parlamentārisma laiku.
Savukārt, aplūkojot, kā tematiem veltītā uzmanība atšķiras starp mācību grāmatām, dati
atšķīrās. Kamēr kopumā Satversmes sapulces darbības raksturojums ieņem vienlīdz
nozīmīgu vietu visās grāmatās (īpaši 1998.gadā izdotajā mācību grāmatā), 2006. un
2008. gadā izdotajās Latvijas vēstures mācību grāmatās informācijas apjoms starp
pirmajām trim kategorijām ir vairāk izlīdzinājies – galvenokārt tāpēc, ka būtiski pieaugusi
uzmanība, kas veltīta minoritātēm Latvijas politiskajā dzīvē. Tikmēr grāmatā Latvijas
vēsture pamatskolai (2000) un abās pasaules vēstures grāmatās saglabāts uzsvars uz
Latvijas politiskās sistēmas izveidošanas un tālāko politisko procesu gaitas aprakstu.
Attiecībā uz Satversmes sapulci vislielākā uzmanība kopumā pievērsta Satversmes jeb
pamatlikuma izstrādnei (36,3%), tad seko agrārās reformas (30,1%) un valsts simbolu
apraksts (29,3%). Vismazāk informācijas pieejams par administratīvā iedalījuma
noteikšanu. Salīdzinot mācību grāmatas, šī situācija atšķiras: grāmatās Latvijas vēsture
pamatskolai (2000), Pasaules vēsture pamatskolai (2005) un Jaunāko laiku vēsture
(1998) vairāk vietas atvēlēts agrārās reformas aprakstam – attiecīgi 46,2%, 40,9%
un 44%. Savukārt grāmatā Latvija 20. gadsimtā (2006) vairāk vietas nekā citur veltīts
valsts simbolu – himnas, ģerboņa un karoga – aprakstam (63,4%), bet grāmatā Latvijas
vēsture pamatskolai (2008) attiecībā uz Satversmes sapulces darbu visvairāk atspoguļota
pamatlikuma pieņemšana (55,3%).
Savukārt, aprakstot politisko sistēmu un procesus, 85,5% mācību grāmatās veltīti Saeimu
un valdību darba attēlojumam, kamēr prezidentu funkcijām un darbībai pievērsts 14,5%
teksta. Aprakstot politiskos procesus, bieži tiek pieminētas partijas un politiskās grupas
– 61,9% no šīm tematam atvēlētā teksta. Arī mācību grāmatās atsevišķi šī attiecība ir
līdzīga.
Analīze
Tā kā Satversmes sapulce un parlamentārā dzīve bija plašāk aprakstītie temati, naratīvi,
kas veidojas par tiem, ir turpmākās analīzes centrā. Savā ziņā tieši cēloņsakarības starp
Satversmes sapulces (un pirms tam Tautas padomes) darbību un pēc tam Saeimas
politisko kultūru sniedz visinteresantākās atziņas.
Vēstures mācību grāmatās Satversmes sapulce maz tiek apskatīta kontekstā ar
politiskajiem spēkiem, kas to izveido, tajā darbojās un nosaka tās sasniegumus vai
grūtības –vairāk uzmanības piesaista Satversmes pieņemtie likumi un darba rezultāts.
Satversmes sapulces vēlēšanas tiek pieminētas kontekstā ar Vēlēšanu likuma un Likuma
par pavalstniecību izveidošanu (Freibergs 1998, 122-123; Purēns 2008, 87; Kļaviņa
u.c. 2006, 62), taču informācija par pašu Satversmes sapulces darbību ir sastopama
retāk: šeit tiek, piemēram, pieminētas domstarpības saistībā ar debatēm par prezidenta
lomu: „tā kā lielākā daļa deputātu bija sociāldemokrāti, viņi negribēja, lai vara nonāk
viena politiķa rokās” (Purēns 2005, 145); J. Freibergs ir konkrētāks, norādot uz iekšējām
domstarpībām deputātu starpā, jo, kamēr sociāldemokrāti uzsver, ka atsevišķa prezidenta
institūcija nav vajadzīga, pilsoniskās partijas vairāk atbalstīja variantu par tautas ievēlētu
prezidentu, kuram dotas salīdzinoši lielas pilnvaras (Freibergs 1998, 122-123). Mācību
grāmatās minēta arī paredzētā Satversmes otrā daļa, kas attiektos uz pilsoņu tiesībām,
bet netika pieņemta partiju nesaskaņu dēļ (Purēns 2008, 89; Purēns 2005, 145; Freibergs
1998, 123). Tikmēr vēsturnieku raksti vairāk iezīmē un skaidro uzskatu atšķirības starp
Satversmes sapulces locekļiem un motivāciju, kas noteica šīs atšķirības. Tiek minēta
partiju atšķirīga nostāja attiecībā uz prezidenta pilnvarām (Apine u.c. 2003, 162), kur
sociāldemokrātu izvairību pret lielākām prezidenta pilnvarām ietekmē arī augošais
aizdomīgums pret K. Ulmani; tā vietā sociāldemokrāti cerēja apvienot parlamenta
priekšsēdētaja un prezidenta funkcijas, kas varētu nodrošināt viņiem valsts galvas amatu
arī Saeimā (Bleiere u.c. 2005, 134; Blūzma 2010, 143). Attiecībā uz Satversmes otro –
nepieņemto daļu – minēts, ka to aizkavē bailes no pārāk liekas komunistu aktivizēšanās;
„boļševisma piesaukšana kļuva par ierastu lietu, noraidot plašo pilsoņu brīvību fiksēšanu
konstitūcijā” (Bleiere u.c. 2005, 135). Kopumā kā galvenais smaguma centrs iezīmējas
attiecības starp Sociāldemokrātiem un pilsoniskajām partijām, aizsākot tām raksturīgo
balansēšanu starp demokrātijas ideālu paušanu un savu politisko interešu aizstāvēšanu
jau pirms Satversmes sapulces sasaukšanas. U.Krēsliņš norāda uz nesaskaņām starp
politiskajām grupām jau līdz ar Tautas padomes darbības sākumu, kur sociāldemokrāti
atteicās no reālas piedalīšanās valdības darbā, kamēr to idejiskie mērķi pilnībā nesakrita
ar valsts kursu (Krēsliņš 2010, 81). Tomēr pilsonisko partiju puse kopumā samierinājās
202 203