28.04.2014 Views

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

SHOW MORE
SHOW LESS

Create successful ePaper yourself

Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.

Eva Eihmane. Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana: Dieva vīna dārza iekopšana vai .. 11<br />

Politiska pakļaušana arī pati par sevi nav pierādījums kristianizācijas liekulībai<br />

un paviršumam. Livonijas iekarošana ir daļa no kristīgās pasaules ekspansijas<br />

procesa, un šajā ziņā tā neizceļas ar unikalitāti. Līdz ar kristīgo valdnieku kariem<br />

pret pagāniem savās robežteritorijās agrajos viduslaikos 2 uzvarēto iedzīvotāju<br />

kristīšana bija viena no nenovēršamām kristiešu veiktas kādas teritorijas iekarošanas<br />

sekām. Kārlim Lielajam pakļaujot sakšus, viņiem tika izvirzīti šādi miera<br />

noteikumi: atteikšanās no savām reliģiskajām parašām un dēmonu pielūgšanas,<br />

kristīgās ticības pieņemšana un apvienošanās ar frankiem vienā tautā (Einhard, 7).<br />

Varmācīgu iekarošanu un kristietības uzspiešanu piedzīvoja arī, piemēram, vendi,<br />

kuru neveiksmīgs vardarbīgas kristianizācijas mēģinājums notika 10. gadsimtā, pret<br />

kuriem 1147. gadā tika vērsts t. s. vendu krusta karš un kurus visbeidzot uzvarēja un<br />

kristīja dāņi 1168. gadā. Viņu sacelšanās pret sakšu virskundzību 10. un 11. gadsimtā<br />

(līdzīgi kā igauņu sacelšanās 1343. gadā) ieguva pret kristietību vērstu raksturu,<br />

apliecinot pakļaušanas un kristietības ciešo saistību (Fletcher 1999, 437). Līdzīgi arī<br />

pomerānieši, kurus 12. gadsimtā iekaroja un kristīja poļi, kļuva par poļu “baznīcas<br />

koloniju” (Fletcher 1999, 445). Pat kristietības pieņemšana mierīgākā ceļā nozīmēja<br />

zināmas politiskās saites nodibināšanu, kas radīja konkurenci kristītgribētāju vidū<br />

(jautājums par konkurenci starp misionāriem tiks sīkāk aplūkots tālāk tekstā) un<br />

potenciālajiem jaunkristītajiem darīja aktuālu pareizu kristītāja izvēli, gadījumā,<br />

ja šāda izvēle pastāvēja. Lietuvas ilgais ceļš uz kristietību ir spilgts piemērs tam,<br />

kā kristietības ne<strong>sēj</strong>a izvēle balstījās politiskajos apsvērumos un ietekmēja tālāko<br />

attiecīgās teritorijas nākotni. Tā, piemēram, Lietuvas lielkņaza Gedimina (1315–<br />

1341) padomdevējs dominikāņu brālis Nikolajs pēc pāvesta sūtņu stāstītā esot ieteicis<br />

Gediminam nepieņemt kristietību no Rīgas arhibīskapa, kuram nebija reālas iespējas<br />

lielkņazu aizsargāt, bet meklēt šim mērķim spēcīgāku kristietības ne<strong>sēj</strong>u, piemēram,<br />

Ungārijas vai Bohēmijas karali (LUB VI, Nr. 3073; Fletcher 1999, 506).<br />

Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana<br />

Kad pakļautie iedzīvotāji piespiedu kārtā vai kādu citu pragmatisku apsvērumu<br />

dēļ bija piekrituši kļūt par kristiešiem un pildīt ar to saistītās kristietības uzspiedēju<br />

prasības, bija radīti priekšnoteikumi viņu kristīšanai. Spriežot pēc Indriķa apraksta,<br />

priesteriem naski soļojot no viena ciema otrā un drīzāk ar plašu vēzienu <strong>sēj</strong>ot, nevis<br />

rūpīgi stādot Dieva vīna dārzu, pakļauto Livonijas iedzīvotāju kristīšana parasti<br />

notika masveidā.<br />

Piemēram, Imeras latgaļu priesteris un Teoderihs staigāja apkārt pa igauņu zemi<br />

“septiņas dienas un ik dienas kristīja trīssimt vai četrsimt abēja dzimuma cilvēku”,<br />

un pēc tam, “iedēstīto un ar svēto avotu apslacīto vīna dārzu uzticējuši Dievam,<br />

atgriezās Lībiešzemē” (IH XXIV, 5); “visos Igaunijas apgabalos un novados kristīja<br />

daudz tautas; daži priesteri kristīja tūkstoti un vairāk, citi – piecus tūkstošus, bet<br />

2<br />

Pirmais precedents kristietības izplatīšanas un militāras pakļaušanas saistībai tiek piedēvēts<br />

Kārlim Lielajam 8. gadsimtā (piemēram, Šterns 2002, 39), lai gan jau agrāk franku<br />

pārvaldītās teritorijas izplešanās uz austrumiem tika saistīta ar ticības uzspiešanu. Jau<br />

Hlodvigu Vīnes bīskaps mudināja uzņemties pienākumu ar militāru spēku izplatīt ticību,<br />

bet Kārlis Lielais jau agrāk saskatāmo saikni “starp laicīgo un garīgo imperiālismu”<br />

nostiprināja un iezīmēja skaidrāk (Fletcher 1999, 195).

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!