Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Eva Eihmane. Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana: Dieva vīna dārza iekopšana vai .. 11<br />
Politiska pakļaušana arī pati par sevi nav pierādījums kristianizācijas liekulībai<br />
un paviršumam. Livonijas iekarošana ir daļa no kristīgās pasaules ekspansijas<br />
procesa, un šajā ziņā tā neizceļas ar unikalitāti. Līdz ar kristīgo valdnieku kariem<br />
pret pagāniem savās robežteritorijās agrajos viduslaikos 2 uzvarēto iedzīvotāju<br />
kristīšana bija viena no nenovēršamām kristiešu veiktas kādas teritorijas iekarošanas<br />
sekām. Kārlim Lielajam pakļaujot sakšus, viņiem tika izvirzīti šādi miera<br />
noteikumi: atteikšanās no savām reliģiskajām parašām un dēmonu pielūgšanas,<br />
kristīgās ticības pieņemšana un apvienošanās ar frankiem vienā tautā (Einhard, 7).<br />
Varmācīgu iekarošanu un kristietības uzspiešanu piedzīvoja arī, piemēram, vendi,<br />
kuru neveiksmīgs vardarbīgas kristianizācijas mēģinājums notika 10. gadsimtā, pret<br />
kuriem 1147. gadā tika vērsts t. s. vendu krusta karš un kurus visbeidzot uzvarēja un<br />
kristīja dāņi 1168. gadā. Viņu sacelšanās pret sakšu virskundzību 10. un 11. gadsimtā<br />
(līdzīgi kā igauņu sacelšanās 1343. gadā) ieguva pret kristietību vērstu raksturu,<br />
apliecinot pakļaušanas un kristietības ciešo saistību (Fletcher 1999, 437). Līdzīgi arī<br />
pomerānieši, kurus 12. gadsimtā iekaroja un kristīja poļi, kļuva par poļu “baznīcas<br />
koloniju” (Fletcher 1999, 445). Pat kristietības pieņemšana mierīgākā ceļā nozīmēja<br />
zināmas politiskās saites nodibināšanu, kas radīja konkurenci kristītgribētāju vidū<br />
(jautājums par konkurenci starp misionāriem tiks sīkāk aplūkots tālāk tekstā) un<br />
potenciālajiem jaunkristītajiem darīja aktuālu pareizu kristītāja izvēli, gadījumā,<br />
ja šāda izvēle pastāvēja. Lietuvas ilgais ceļš uz kristietību ir spilgts piemērs tam,<br />
kā kristietības ne<strong>sēj</strong>a izvēle balstījās politiskajos apsvērumos un ietekmēja tālāko<br />
attiecīgās teritorijas nākotni. Tā, piemēram, Lietuvas lielkņaza Gedimina (1315–<br />
1341) padomdevējs dominikāņu brālis Nikolajs pēc pāvesta sūtņu stāstītā esot ieteicis<br />
Gediminam nepieņemt kristietību no Rīgas arhibīskapa, kuram nebija reālas iespējas<br />
lielkņazu aizsargāt, bet meklēt šim mērķim spēcīgāku kristietības ne<strong>sēj</strong>u, piemēram,<br />
Ungārijas vai Bohēmijas karali (LUB VI, Nr. 3073; Fletcher 1999, 506).<br />
Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana<br />
Kad pakļautie iedzīvotāji piespiedu kārtā vai kādu citu pragmatisku apsvērumu<br />
dēļ bija piekrituši kļūt par kristiešiem un pildīt ar to saistītās kristietības uzspiedēju<br />
prasības, bija radīti priekšnoteikumi viņu kristīšanai. Spriežot pēc Indriķa apraksta,<br />
priesteriem naski soļojot no viena ciema otrā un drīzāk ar plašu vēzienu <strong>sēj</strong>ot, nevis<br />
rūpīgi stādot Dieva vīna dārzu, pakļauto Livonijas iedzīvotāju kristīšana parasti<br />
notika masveidā.<br />
Piemēram, Imeras latgaļu priesteris un Teoderihs staigāja apkārt pa igauņu zemi<br />
“septiņas dienas un ik dienas kristīja trīssimt vai četrsimt abēja dzimuma cilvēku”,<br />
un pēc tam, “iedēstīto un ar svēto avotu apslacīto vīna dārzu uzticējuši Dievam,<br />
atgriezās Lībiešzemē” (IH XXIV, 5); “visos Igaunijas apgabalos un novados kristīja<br />
daudz tautas; daži priesteri kristīja tūkstoti un vairāk, citi – piecus tūkstošus, bet<br />
2<br />
Pirmais precedents kristietības izplatīšanas un militāras pakļaušanas saistībai tiek piedēvēts<br />
Kārlim Lielajam 8. gadsimtā (piemēram, Šterns 2002, 39), lai gan jau agrāk franku<br />
pārvaldītās teritorijas izplešanās uz austrumiem tika saistīta ar ticības uzspiešanu. Jau<br />
Hlodvigu Vīnes bīskaps mudināja uzņemties pienākumu ar militāru spēku izplatīt ticību,<br />
bet Kārlis Lielais jau agrāk saskatāmo saikni “starp laicīgo un garīgo imperiālismu”<br />
nostiprināja un iezīmēja skaidrāk (Fletcher 1999, 195).