LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

Andris Šnē. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās .. 31
(galvenokārt piekariņus, kuriem var piedēvēt amuletu funkciju). Par upurēšanas
tradīciju krusta karu laikmetā stāsta arī Indriķa hronika, minot, ka 1212. gadā pie
lībiešu vadoņa Dabreļa pils lībieši ziedoja suņus un āžus (IH XVI, 4). To apliecina
arī arheoloģiskais materiāls, jo suņu līdzapbedījumi bija raksturīga Turaidas lībiešu
bēru tradīcija, lai gan šādi apbedījumi sastopami arī citos reģionos. Savukārt āžu ragi
konstatēti Rīgas celtņu pamatos 13. gs. kultūrslānī (Caune 1979).
Turaidas lībieši ir vienīgā vietējo iedzīvotāju kopiena, kuriem rakstītajos avotos
(IH I, 10) minēts svētnieks jeb zīlnieks (latīņu ariolus) – kulta kalpotājs, kas skaidroja
dievu gribu. Šādu sabiedrības locekļu apbedījumi arheoloģiski pētītajos kapulaukos
sastopami ļoti reti, pagaidām vienīgie divi vietējo svētnieku apbedījumi identificēti
vēlā dzelzs laikmeta latgaļu Kivtu un Nukšu kapulaukos (Šnore 1987, 32). Tāpēc,
iespējams, rituāla darbību veikšanai nebija noformējusies īpaša iedzīvotāju grupa,
bet tos veica kopienas vai dzimtas reprezentatīvākie pārstāvji, piemēram, vecākais
vai vadonis.
Tomēr krusta kari nebija pirmā Baltijas austrumu piekrastes iedzīvotāju
sastapšanās ar kristietību. Latvijas historiogrāfijā jau vairākas desmitgades stabili ir
iegājies arheologa Ēvalda Mugurēviča savulaik piedāvātais Latvijas kristianizācijas
trīs posmu modelis, kura ietvaros krusta kari veidoja tikai pēdējo posmu pēc
skandināvu un austrumslāvu aktivitātēm Baltijā (Mugurēvičs 1987; 1998). Tiesa,
jānorāda, ka tieši šādu pašu modeli jau 20. gs. pirmajā pusē piedāvāja vācbaltiešu
vēsturnieks Leonīds Arbuzovs jaunākais (Arbusow 1933, 39–46).
Saskaņā ar trīs kristietības ienākšanas viļņu Latvijas teritorijā koncepciju, šī
reģiona kristianizācijas pirmie mēģinājumi saistāmi ar skandināvu aktivitātēm, kuru
zemēs kristietība nostiprinājās pēc vikingu laikmeta beigām, 11. un 12. gs. sākumā.
Par galveno ticības centru visam Eiropas ziemeļu zemju reģionam 12. gs. kļuva
Lundas arhibīskapija, kas bija cieši saistīta ar Hamburgas–Brēmenes arhibīskapiju.
11. gs. 70. gados Brēmenes Ādama sarakstītajā Hamburgas baznīcas hronikā vienā
no tās pēdējām nodaļām par dāņu valdnieka Svena Estridsona (ap 1020–1074) laiku
ir arī ziņas par Latvijas teritoriju, konkrēti Kurzemi: “Pati lielākā no tām [salām,
kas pakļautas sveonu varai], šķiet, ir Kurlande. Tā ir astoņu dienu ceļa liela. Tur
mitinās cilts, no kuras visi izvairās, jo šī novada iedzīvotājiem raksturīga pārlieka
elku pielūgšana. [Kurlandē] ir daudz zelta un lieliski zirgi. Tur mudž no gaišreģiem,
zīlniekiem un mūkiem, kuri pat nevalkā mūku tērpu. No visas pasaules šurp dodas
pēc pareģojumiem, bet īpaši bieži no Spānijas un Grieķijas. (..) Pašlaik, pateicoties
kāda tirgotāja pūlēm, kuru tur ar daudzu dāvanu palīdzību atvilināja dāņu karalis,
šajā salā uzcelta viena baznīca. Šo notikumu, slavinot Dievu, man pastāstīja pats
karalis.” (Misāns, Šnē 2004, 58) Šī nelielā piezīme, kas Brēmenes Ādama darbā
netiek nedz plašāk izvērsta, nedz minēta citos avotos, ir raisījusi virkni vēsturnieku
pētījumu, īpaši šim jautājumam pievērsās latviešu vēsturnieks Edgars Andersons.
Viņš arī min dažus vēlākos gadsimtos (15.–16. gs.) pārrakstītus dokumentus par dāņu
militāru misiju Kurzemē (tekstā tiek minēts uzbrukums Palangas pilij) 1161. gadā
un tai sekojošo Dānijas bīskapijas izveidošanu Kurzemē (Andersons 1990b, 16–19).
Starp šiem dokumentiem minams arī t. s. Kursas bīskapu saraksts, kurā uzskaitīti
pirmie bīskapi – sākot ar 1161. gadu. Latviešu vēstures pētnieks Arnolds Kursis,
kritiski izvērtēdams vēstures avotus, uzskata, ka šis dokuments ir “rupjš viltojums
kāda noteikta [dāņu] plāna īstenošanai senajā Kursā” (Kursis 1998, 95).