Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Eva Eihmane. Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana: Dieva vīna dārza iekopšana vai .. 23<br />
Zviedrijas karalis Emunds iecēla šīs bīskapijas pārstāvja vietā, apgalvojot, ka viņš<br />
nav pienācīgi iesvētīts savā amatā (Fletcher 1999, 413).<br />
Indriķis ir sarūgtināts un nobažījies arī par pārliecīgām materiālām prasībām un<br />
bardzību pret jaunkristītajiem, kas viņiem var radīt negatīvu attieksmi pret kristietību.<br />
Viņa kritika šai sakarā izklausās pēc netieša brīdinājuma un apslēptas vilšanās par to,<br />
ka cilvēciskās vājības nostājušās pret Dieva gribu Livonijā (IH XXV, 2; XXIX, 3).<br />
Ar kristieša pienākumiem saistītās materiālās prasības arī citās kristianizācijas<br />
arēnās jau kopš agrajiem viduslaikiem misionāros viesa bažas, ka tās varētu mazināt<br />
jaunās ticības pievilcību jaunkristīto acīs. Tā, piemēram, 8. gadsimta garīgā autoritāte<br />
Alkuīns uzvarēto avāru kristianizācijas sakarā aicināja Zalcburgas bīskapu būt<br />
“dievbijības sludinātājam, nevis nodokļu piedzinējam” un “jaunās dvēseles” barot<br />
“ar apustuliskās laipnības pienu, līdz tās pieņemas spēkā un spēj uzņemt stingrāku<br />
barību”. Šajā vēstulē viņš piemin arī baumas, ka desmitā tiesa esot kaitējusi sakšu<br />
ticībai (Fletcher 1999, 220–221). Arī pāvests Johanness XXII apsūdzībā pret Vācu<br />
ordeni 1324. gadā norāda, ka pret jaunkristītajiem sākumā būtu vajadzējis izrādīt<br />
visāda veida labvēlību, līdz to ticība galīgi nostiprinās (LUB II, Nr. 700).<br />
Livonijā aktuāls ir jautājums par papildus, ar tradicionālajiem kristieša<br />
pienākumiem tieši nesaistītu prasību uzspiešanu un nevajadzīgu apspiešanu. Uz<br />
to, ka šeit jaunkristītajiem uzliktais materiālais slogs pārkāpa baznīcas uzturēšanai<br />
nepieciešamo kristiešu pienākumu robežas un ka tas acīmredzot bija nopietns<br />
šķērslis sekmīgā misijas darbā, norāda pāvesta aktīvā iejaukšanās Livonijas misijas<br />
laukā, cenšoties panākt Livonijas un jaunkristīto tiešu pakļautību kūrijai. Pāvesti –<br />
no Inocenta III (1198–1216) līdz Aleksandram (1354–1261) – tiecās uz ideālu<br />
nodibināt Livonijā teokrātisku pārvaldi, kurā garīgā un politiskā vara būtu bīskapu<br />
rokās un jaunkristītie baudītu politisko brīvību (Šterns 2002, 232; Christiansen 1980,<br />
119). Tā, piemēram, 1225. gadā Livonijas un Prūsijas jaunkristītajiem adresētā bullā<br />
pāvests Honorijs III dēvē viņus par īpašu tautu, ņem savā aizsardzībā, sola viņiem<br />
brīvību un pakļautību vienīgi pāvestam (SLVA 1937, Nr. 110), ko 1227. gadā atkārto<br />
viņa pēctecis Gregorijs IX (SLVA 1937, Nr. 150). Pāvesta Honorija III uzdevumā<br />
1225. gadā viņa legāts veica ceļojumu pa Livoniju, lai skaidrotu jaunkristītajiem viņu<br />
tiesības un zobenbrāļiem – viņu tiesību ierobežojumus, aicinot neuzlikt “jaunkristīto<br />
pleciem nepanesami smagas nastas jūgu, bet gan tā Kunga vieglo un tīkamo jūgu”<br />
(IH XXIX, 3). Honorijs III vairākkārt izteica brīdinājumu zobenbrāļiem sakarā ar<br />
sūdzībām pret viņiem (Šterns 2002, 365). Viņa uzmanības lokā nonāca arī ziņas,<br />
ka soģi un nodokļu piedzinēji apspiežot jaunkristītos, uz ko reaģējot, pāvests vēlēja<br />
“atcelt no amata tos nodevu ievācējus, kas ievācot netaisnas nodevas” (SLVA 1937,<br />
Nr. 115; Šterns 2002, 357). Pāvesta institūcija centās īstenot principu, kā rakstīja<br />
Gregorijs IX, ka “ar Kristus zīmi apzīmētajiem nedrīkst klāties sliktāk kā tad, kad<br />
viņi bija “sātana locekļi”” (Christiansen 1980, 125). Šis princips acīmredzot zaudēja<br />
cīņā ar Livonijas arēnā iesaistīto kristiešu cilvēciskajām vājībām. Tomēr pāvesti<br />
zināmā mērā funkcionēja kā drošinātājs pret pārliecīgu ordeņu visatļautību.<br />
Ar laiku kā būtisks šķērslis kristietības nostiprināšanā neapšaubāmi izvirzījās<br />
nesaskaņas starp Livonijas bīskapiem, no vienas puses, un Zobenbrāļu ordeni un<br />
vēlāk Vācu ordeni, no otras, bet it īpaši Vācu ordeņa pārliecīgā agresija gan pret