Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
60 <strong>LATVIJAS</strong> <strong>UNIVERSITĀTES</strong> <strong>RAKSTI</strong>. <strong>725.</strong> <strong>sēj</strong>. Vē s t u r e<br />
II<br />
Atmiņa ir piemiņas priekšnoteikums, tādēļ vispirms jārunā par atmiņu un tās<br />
īpašībām vēsturiskā kontekstā. Vācu medievists Johanness Frīds (Johannes Fried),<br />
kurš ir mūsdienu plašāk pazīstamais viduslaiku atmiņas pētnieks, savā grāmatā<br />
“Der Schleier der Erinnerung” lasītājiem piedāvā četrus cilvēka atmiņu piemērus,<br />
no kuriem es vēlētos izcelt ASV prezidenta Ričarda Niksona (Richard Nixon)<br />
padomnieka Džona Dīna (John Dean) spēju atcerēties notikumus pirms Votergeitas<br />
skandāla (Fried 2004, 22). Dž. Dīna piemēru, kas bieži izmantots arī citu atmiņas<br />
pētnieku darbos, J. Frīds izmanto, lai pierādītu cilvēka iespējas apmaldīties plašajos<br />
atmiņas laukos. 1973. gadā Votergeitas lietas izmeklēšanas ietvaros Dž. Dīns divas<br />
reizes stājās ASV Senāta izmeklēšanas komisijas priekšā un senatori viņam uzdeva<br />
dažādus jautājumus par kādu sarunu ar prezidentu R. Niksonu. Dž. Dīns uz visiem<br />
jautājumiem atbildēja neminstinoties un izklāstīja pat vissīkākās šīs sarunas detaļas.<br />
Uz jautājumu, vai viņš precīzi atceras notikumu gaitu un sarunas saturu, Dž. Dīns<br />
atbildēja: “I have a good memory” (Man ir laba atmiņa). Dž. Dīns pirmajā brīdī<br />
šķita ideāls liecinieks, jo viņa atmiņa daudziem likās nevainojama un viņa atbildes<br />
bija izsmeļošas.<br />
Tomēr pēc pāris mēnešiem, 1974. gadā, žurnālisti savā rīcībā ieguva minētās<br />
Dīna un Niksona sarunas audioierakstu, un viņiem radās iespēja salīdzināt Dž. Dīna<br />
teikto senatoru komisijai un patieso sarunu, kas risinājās starp prezidentu un viņa<br />
padomnieku (Fried 2000, 23). Izrādījās, ka gandrīz neviena no Dž. Dīna dotajām<br />
atbildēm nebija pilnīgi precīza. Katrā atbildē uz senatoru uzdotajiem jautājumiem<br />
Dž. Dīns bija aizmirsis kādas būtiskas sarunas detaļas vai arī sajaucis notikumu<br />
gaitu. Cilvēks, kurš iepriekš bija uzteicis savu “labo atmiņu”, patiesībā izrādījās<br />
cilvēks, kurš ar prezidentu notikušo sarunu atcerējās gaužām slikti.<br />
Iespējams, Dž. Dīna piemērs nav pats pateicīgākais, jo mēs zinām, ka politiķiem,<br />
iespējams, vairāk nekā citiem cilvēkiem, ir tendence melot. Tomēr J. Frīds un citi<br />
atmiņas pētnieki, kuri izmantojuši šo piemēru no Votergeitas skandāla, uzskata,<br />
ka Dž. Dīns komisijai apzināti nemeloja. J. Frīds secina, ka Dž. Dīna gadījumā<br />
nesakritības starp liecībām Senāta komisijai un patieso sarunu nav meli, bet gan<br />
dabiska parādība, kura skar visus cilvēkus. Cilvēks aizmirst, un tajā pašā laikā<br />
cilvēka paša atmiņa modulē un izmaina atmiņas, turklāt – un tas ir būtiskākais – pats<br />
cilvēks nenojauš izmaiņas savā atmiņā (Fried 2000, 24).<br />
Līdzīgi J. Frīdam, arī franču vēsturnieks Pjērs Norā (Pierre Nora) atmiņu<br />
raksturo kā procesu, kas atrodas nepārtrauktā attīstībā, pastāvīgi mainās, tiek pielāgots<br />
dažādām vajadzībām un ir pakļauts dažādām manipulācijām (Nora 1989, 8).<br />
Pēc P. Norā domām, atmiņa pati izvēlas atmiņas, kuras tai der, atmetot tās, kuras<br />
ir nederīgas, tātad arī atmiņa, ne tikai tās ne<strong>sēj</strong>s jeb pats indivīds, ir subjektīva.<br />
Protams, ir iespējams diskutēt par to, vai viduslaiku cilvēka atmiņas analīzē var<br />
izmantot secinājumus, kas iegūti, analizējot 20. gadsimta cilvēku atmiņu, tomēr<br />
viens ir skaidrs – indivīda atmiņa nav nemainīga.<br />
Raksta tēmas kontekstā ir būtiski saprast, ka atmiņas par kādu personu patiesībā<br />
nemaz neatšķiras no atmiņām par notikumiem. Atceroties kādu mirušu cilvēku, ir<br />
arī iespējams viņam piedēvēt nebijušas īpašības vai piedēvēt rīcību, kuru viņš nekad<br />
nav veicis.
Change language