LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

Andris Šnē. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās .. 41
ugunskaps Krāslavas Augustinišķu kapsētā). Latgaļiem vēl 17. gs. kapos liek
piedevas (Augustinišķi, Slutišķi, Vilmaņi; sk. Berga 2007), lai gan 13. gs. ieroči
izzūd tajos latgaļu zemju rietumu daļas pieminekļos, kas atradās nozīmīgāko
krustnešu centru tuvumā, bet austrumu daļas kapulaukos tie sastopami arī pēc 14. gs.
(Radiņš 1999, 117). Vīriešu 14.–15. gs. apbedījumi ar ieročiem un sieviešu kapi
ar bagātīgām rotu piedevām sastopami visās plašāk pētītajās kapsētās (piemēram,
Dobelē, Sēlpilī). Viens no pēdējo gadu plašāk pētītajiem viduslaiku kapulaukiem,
kas izmantots no 13./14. gs. mijas līdz 17. gs. sākumam, ir Lejaskroga kapulauks.
Apbedījumos līdzdotas senlietas atrastas 84% jeb 124 kapos, to skaitā ieroči iegūti
astoņos vīriešu kapos. Unikāls atradums ir 53. kapā atklātā bronzas vāles galva, kas
varētu būt saistīta ar lēņa vīra (leimaņa) vai ciema vecāka apbedījumu (Muižnieks
2003, 102–106). Jāatzīmē, ka Lietuvas arheologi pēdējos gados norāda, ka monētu
likšana apbedījumos, kas Lietuvā zināma kopš 14. gs., nav pagāniskās tradīcijas
relikts, bet gan izteikti kristīga tradīcija. Tiek uzskatīts, ka Livonijas 16.–17. gs.
avotus, kas min šo paražu, ir sarakstījuši protestantisma pārstāvji, kas meklēja
pagāniskās tradīcijas katolicismā. Bet šīs tradīcijas ienākšana sakrīt ar Lietuvas
kristianizāciju, tāpēc Lietuvā tā īpaši izplatās kontrreformācijas laikā (Jarockis 2005;
Svetikas 2003, 442).
Livonijas dienviddaļai (mūsdienu Latvijas teritorijai) līdzīga situācija veidojās
Livonijas ziemeļdaļā, Igaunijas teritorijā, kur aizvēsturiskās apbedīšanas tradīcijas
saglabājās uz laukiem, līdztekus baznīcu kapulaukiem, līdz pat 17. gs. beigām–
18. gs. sākumam. Jāpiekrīt igauņu arheologam Heiki Valkam, ka apbedīšana vietējās
kapsētās, nevis baznīcu kapsētās, var tikt uzskatīta gan par Livonijas kultūras
īpatnību, gan arī no viduslaiku Eiropas ļoti atšķirīgas mentalitātes manifestāciju.
Pat baznīcas, kas līdzās muižām bija eiropeizācijas centri laukos, nespēja mainīt
domāšanu; lauku neiesvētītas kapsētas ir konstants fenomens, ko neskāra Eiropas
ietekmes (Valk 1999, 215). Pat Sāmsalā, kurā nav zināmas lauku kapsētas, saglabājas
pagāniskas tradīcijas. Tomēr šajā reģionā pāreja uz kristīgo rituālu bija ātra, arī elite
strauji ģermanizējās (Mägi 2002, 136).
Tādējādi krusta karu laikmetā, kas būtu uzskatāms par kristianizācijas sākumu
reģionā, Baltijas vietējās sabiedrības saskārās ar jauniem politiskiem, sociāliem
un kultūras izaicinājumiem, no kuriem viens bija arī kristietība. Taču lielākā daļa
šo jauno iezīmju vietējos iedzīvotājus neskāra, pat krusta karu laikā viņu interese
par kristietību bija drīzāk praktiska – vai nu tās bija bailes un centieni izvairīties
no agresijas, vai cerības un centieni iegūt jaunajā mācībā sev politisko sabiedroto
cīņā par varu. Ticības jautājums, līdzīgi kā iepriekš un arī vēlākos gadsimtos,
palika otrā plānā, un, līdzīgi kā ienācējus, arī vietējos iedzīvotājus vairāk interesēja
tirdznieciskā un militārā sadarbība. Taču līdz ar personisko brīvību saglabājās arī
ticības neatkarība, kas ietvēra daudzus pagāniskus elementus. Un, lai gan tie varēja
slēpties zem kristietības formas, eksistenciāli svarīgos brīžos tie rada izpausmes,
piemēram, apbedīšanas tradīcijās, ziedojumos, dzīvnieku upurēšanā, artefaktu
simbolikā. Lielā mērā šī inertā attieksme (turklāt abpusēja) pret reliģiskajiem
jautājumiem noteica vēlākās Livonijas duālo raksturu, tās sociālās organizācijas un
kultūras dzīves divdabību, līdztekus pastāvot ienācēju un to pēcteču apdzīvotajām
kristīgajām pilsētām un pilīm ar rakstīto kultūru un pagāniskajiem vietējo iedzīvotāju
apdzīvotajiem lauku rajoniem ar mutvārdu tradīciju. Lai gan Livonijas sakrālā ainava