You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
66 <strong>LATVIJAS</strong> <strong>UNIVERSITĀTES</strong> <strong>RAKSTI</strong>. <strong>725.</strong> <strong>sēj</strong>. Vē s t u r e<br />
varēja kļūt anonīma un izzust vai arī transformēties par dzimtas piemiņu, kā tas,<br />
iespējams, bija Hunninghūzena gadījumā.<br />
Būtu maldīgi uzskatīt, ka naudai bija izšķirošā loma piemiņas ilgumā. Nauda<br />
bija viens no līdzekļiem, ar kuru piemiņu uzturēt, iegādājoties vasku altāru iz gaismošanai,<br />
apmaksājot vairākus priesterus dievkalpojumu noturēšanai vai pasūtot<br />
zelta biķeru izgatavošanu pie zeltkaļiem. Piemiņas uzturēšanas kontekstā bija<br />
svarīgi, kam piemiņas īstenošanas funkcija tika uzticēta. Gan indivīds, gan sociālā<br />
grupa piemiņas uzturētājus un īstenotājus izvēlējās ārkārtīgi rūpīgi. Dītrihs Nāgels<br />
ar līdzbiedriem savu pieminēšanu uzticēja vikārijai, kuras priekšgalā bija jābūt<br />
četriem priekšstāvjiem: Rīgas domkapitula prāvestam, pārējo priekšstāvju izvēlētam<br />
garīdzniekam un diviem rātes pārstāvjiem (LUB 10, Nr. 297). Kā pirmos rātes<br />
pārstāvjus vikārijā tās dibinātāji izvēlējās abus tā laika Rīgas birģermeistarus –<br />
Hinriku Eppinghūzenu (Hinrik Eppinghusen) un Gervenu Gendenu (Gerwen<br />
Gendena). Lai nodrošinātu vikārijas saglabāšanos un pilnvērtīgu funkcionēšanu,<br />
kāda priekšstāvja nāves gadījumā pārējiem trim bija jāizvēlas viņa sekotājs vikārijā<br />
un noteikti jāsaglabā paritāte starp diviem garīdzniekiem un diviem lajiem. Nosakot<br />
kārtību, kā jauni priekšstāvji izvēlami, piemiņas dibinātāji vēlējās nodrošināt pēc<br />
iespējas ilgāku vikārijas, tātad arī savas piemiņas, pastāvēšanu. Arī izvēloties tik<br />
nozīmīgus un titulētus priekšstāvjus kā minētie, piemiņas dibinātāji radīto institūciju<br />
vēlējās padarīt par nozīmīgu un svarīgu, līdz ar to arī uzliekot atbildību par<br />
vikārijas pastāvēšanu pēc savas nāves uz priekšstāvju pleciem. Abu birģermeistaru<br />
dalība vikārijas pārvaldē bija sava veida nodrošināšanās pret iespējamām vikārijas<br />
finansiālajām krīzēm, jo, piemēram, Rēvelē, gadījumos, kad nauda kādā vikārijā<br />
neieplūda laikus, apdraudot tās pastāvēšanu, pilsētas rāte uz brīdi aizdeva naudu<br />
vikārijas darbībai (Vogelsang 1976, Nr. 896).<br />
Šie četri priekšstāvji bija arī atbildīgi par četru priesteru izvēli, kuriem vajadzēja<br />
piemiņu iedzīvināt reālos liturģiskos rituālos, un priekšstāvjiem vajadzēja rūpēties,<br />
lai vienmēr visas priesteru vietas – ar algu 9 markas gadā – būtu aizņemtas. Nav<br />
zināms, kādus priesterus izvēlējās piemiņas dibinātāji, bet to izvēle nevarēja būt<br />
nejauša.<br />
Lielā mērā visi iepriekšminētie drošības pasākumi piemiņas saglabāšanai<br />
Dītriham Nāgelam un viņa līdzbiedriem nebūtu nepieciešami, ja viņi par savas<br />
piemiņas vietu būtu izvēlējušies kādu klosteri. Uzticot savu piemiņu kāda klostera<br />
brāļiem, indivīdam nevajadzēja raizēties par to, kas notiks ar viņa piemiņu, ja nomirs<br />
daļa no klostera brāļiem. Klosteris kā institūcija bija atbildīgs par indivīdu piemiņu,<br />
un kopienas kontinuitāte, kas piemita jebkurai uz monasticisma pamatiem balstītai<br />
institūcijai, nodrošināja piemiņas ilglaicīgumu. Šis apstāklis savukārt piesaistīja<br />
daudzas grupas un indivīdus, kuri vēlējās garantētu ilglaicīgu pēcnāves piemiņu<br />
(Oexle 1994, 317).<br />
VIII<br />
Viduslaiku piemiņā būtiska nozīme bija vietai, kur piemiņa tika īstenota. Dītrihs<br />
Nāgels ar saviem līdzbiedriem vēlējās, lai viņus piemin Rīgas Domā un lai visi ar<br />
viņu piemiņu saistītie reliģiskie rituāli koncentrētos ap svētā Jāzepa altāri (altare<br />
ghenomet sancti Joseph), kurš bija jāizveido īpaši šim nolūkam. Lai gan Nāgels
Change language