You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Ilgvars Misāns. Hanza: Baltijas jūras reģiona saimnieciskā vara viduslaikos 49<br />
Ziemeļvācijas, bet arī ziemeļrietumslāvu apdzīvoto zemju, Livonijas, Prūsijas, kā arī<br />
Skandināvijas piekrastes pilsētas ieguva vācisku raksturu. Visā Baltijas jūras reģionā<br />
viduslejas vācu valoda kļuva par saziņas valodu, plašu izplatību guva arī vācu, jo<br />
īpaši Lībekas, tiesības. Pie šīs tiesību grupas piederēja aptuveni 100 Baltijas jūras<br />
reģiona pilsētu. Arī Skandināvijas pilsētu tiesības, kas kopumā saglabāja patstāvīgu<br />
raksturu, atradās spēcīgā vācu tiesību ietekmē (Andermann 2003, 98–99; Dahlbäck<br />
2001, 215; Osipova 1997, 85–86).<br />
Nedz Rīga, nedz Rēvele, nedz Visbija, nedz Danciga, nedz Elbinga vai Stokholma<br />
uz tirgotāju, kas tajā bija iebraucis no Baltijas jūras reģiona rietumiem, neatstāja<br />
svešas pilsētas iespaidu. Tur viņš nejutās kā ārzemēs. Tās visas bija cēluši ieceļotāji<br />
no Ziemeļvācijas pēc dzimtenē noskatītiem paraugiem. Zemēs ap Baltijas jūru kuģi<br />
piestāja ostās, kurās pārsvarā bija vācu tirgotāji. Ikviens no viņiem pārvietojās<br />
valodas, tiesiskajā, saimnieciskajā un kultūras ziņā homogēnā telpā.<br />
Priekšrocības, ko Baltijas jūras reģiona tirdzniecībā bija ieguvuši lejasvācu<br />
tirgotāji, maksāja dārgi. To pamatā bija tāltirdzniecībai nepieciešamo materiālo<br />
apstākļu radīšana. Tirgotāji noteicošo vietu izcīnīja nevis ar ieročiem, bet, kā mēs<br />
šodien teiktu, pateicoties investīcijām infrastruktūrā.<br />
Tiesiskie instrumenti: līgumi, privilēģijas un jūras tiesības<br />
Bez materiālajiem priekšnosacījumiem tirdzniecības drošībai svarīgas bija arī<br />
tiesiskās garantijas. Tās palīdzēja nodrošināt līgumu un privilēģiju kopums.<br />
Kopš 13. gadsimta pirmās puses Baltijas jūras reģiona pilsētas, slēdzot dažādus<br />
līgumus un savienības ar kaimiņu komūnām, centās panākt drošu tirdzniecības norisi<br />
un preču transportēšanu starp atsevišķām apdzīvotajām vietām pa zemes ceļiem.<br />
Pētnieki šo pasākumu kopumu interpretē kā mēģinājumus radīt visaptverošas<br />
tirdzniecības tiesības. Vācu vēsturnieks Rolfs Hamels-Kīzovs uzskata, ka tirgotāji<br />
tādā veidā centās panākt kontroli pār nedrošajiem sauszemes tirdzniecības ceļu<br />
posmiem (Hamels-Kīzovs 2003, 53). Drīz vien līdzīgi mēģinājumi bija vērojami arī<br />
saistībā ar svarīgākajiem jūras ceļiem. 1280. gadā tika noslēgts līgums starp Lībeku<br />
un Visbiju par Baltijas jūras aizsardzību pret jūras laupītājiem. Pēc diviem gadiem<br />
tam pievienojās arī Rīga (Hamels-Kīzovs 2003, 53; Stoob 1996, 153–154). Trīsstūris<br />
Lībeka–Visbija–Rīga aptvēra abus galvenos austrumu–rietumu virziena tirdzniecības<br />
atbalsta punktus pretējos Baltijas jūras krastos, kā arī jūras lielāko salu Gotlandi, un<br />
tā izveidošanās liecina par agrīnās Hanzas tirgotāju vēlmi iegūt savā pārziņā arī jūras<br />
tirdzniecības ceļus.<br />
Jau kopš 13. gadsimta savstarpēji cieši saistītās Ziemeļvācijas un citas Baltijas<br />
jūras reģiona pilsētas bija iekļāvušās vienotā tāltirdzniecības tīklā. Viens no<br />
galvenajiem sekmīgas tirdzniecības priekšnosacījumiem bija netraucēta komunikācija<br />
gan pa sauszemi, gan pa upēm un jūru. Par tās nodrošināšanu rūpējās pilsētu rātes,<br />
t. i., to birģermeistari un rātskungi. Tirdzniecības stabilitātē un drošībā Baltijas jūras<br />
reģionā un ārpus tā bija ieinteresēta ne tikai pilsētu vadošā elite, kas sastāvēja no<br />
bagātajiem tāltirgotājiem. No tās bija atkarīga arī daudzu vienkāršo pilsētnieku<br />
labklājība, kuru nodarbošanās tā vai citādi bija saistīta ar tirdzniecību vai tās<br />
apkalpošanu. Darbojoties gan savās, gan pārējo pilsētnieku interesēs, dažādu pilsētu<br />
birģermeistari un rātskungi savstarpēji saskaņoja un koordinēja tirdzniecības interešu
Change language