You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
92 <strong>LATVIJAS</strong> <strong>UNIVERSITĀTES</strong> <strong>RAKSTI</strong>. <strong>725.</strong> <strong>sēj</strong>. Vē s t u r e<br />
Zināmi robi disciplīnā bija arī slavenā G. Merķeļa tēvam Danielam Merķelim,<br />
kurš strādāja par draudzes ganu Lēdurgā. Zemnieki vairākkārt sūdzējās par mācītāju,<br />
jo esot piekauti, turklāt draudzes gans ļoti bieži kavējis dievkalpojumus un viņa vietā<br />
skolotājam bijis jākavē baznīcēnu laiks, ko viņš gan veiksmīgi atrisinājis, aicinot<br />
draudzi dziedāt dziesmas. Parasti tā nācies nodziedāt 4 līdz 5 dziesmas, līdz beidzot<br />
ap pulksten 11, dažkārt pat tikai 12 un pat plkst. 13, ieradies D. Merķelis un ieņēmis<br />
savu vietu kancelē (LVVA 233:1:879, 36). Zināms pierādījums mācītāja labai vai<br />
sliktai darbībai būtu draudzes locekļu zināšanu pārbaudes rezultātu analīze, bet tā<br />
jau varētu būt cita pētījuma tēma.<br />
Dzīves apstākļi<br />
Mācītāja dzīves vietu – pastorātu – parasti uzturēja ar visas draudzes materiālo<br />
atbalstu. Tomēr arī šajā jomā ne vienmēr viss bija priekšzīmīgi, un mācītājs ne<br />
vienmēr varēja pildīt savus pienākumus, neraizējoties par sadzīves apstākļiem.<br />
Parasti karš bija viens no tiem apstākļiem, kas būtiski pasliktināja mācītāja dzīves<br />
kvalitāti. Arī 18. gadsimta sākumā Lielais Ziemeļu karš bija samērā spēcīgi izpostījis<br />
Vidzemi, un pastorāti nebija izņēmums. Bijuši pat gadījumi, kad mācītājam pirmajos<br />
pēckara gados nācies dzīvot drupās vai pat zemnīcā, un tikai pēc zināma laika bijis<br />
iespējams uzlabot dzīves apstākļus. Līdz ar to var samērā droši apgalvot, ka pirmajos<br />
pēckara gados mācītāja dzīves apstākļi daudzviet Vidzemē nebija īpaši labāki kā viņa<br />
apkopjamajiem zemniekiem.<br />
Lielsalacas pastorāts 1739. gadā bija samērā nožēlojamā stāvoklī – mācītājs<br />
mitinājās rijā, turklāt tā bijusi pussabrukusi (LVVA 234:1:14, 324). Arī Ādažu<br />
mācītājam neklājās vieglāk, jo “pastorāts bija tukšs” – tik īsi un izteiksmīgi situāciju<br />
bija raksturojusi vizitācijas komisija savā protokolā (LVVA 234:1:14, 180). Lodē<br />
pie Valkas pastorāts bija “ļoti sliktā” stāvoklī (sehr schlecht), bet Valkā pastorātam<br />
1739. gadā bija tikai vieta, bet pašas ēkas nebija vispār (LVVA 234:1:14, 916). Tuvu<br />
sabrukšanai vēl 1748. gadā bija Aizkraukles pastorāts, lai gan pats dievnams bijis<br />
labā stāvoklī (LVVA 234:1:21, 8–9).<br />
Vēl bēdīgāk klājies Mālpils pastorātam 1739. gadā – vizitācijas protokols vēsta,<br />
ka “no visa nav palicis nedz kāds miets, nedz puteklis. Kamēr kara laikā mācītājs<br />
bijis prom, visi, kam nav bijis slinkums, gājuši un izvazājuši” (LVVA 234:1:14,<br />
1112). Acīmredzot kara postījumi bijuši pietiekami spēcīgi arī Burtnieku draudzē, jo<br />
vizitatori te konstatēja iepriekšējā, 1738. gadā, uzbūvētu jaunu pastorāta ēku (LVVA<br />
234:1:14, 745). Tajā pašā laikā netālu esošajos Dikļos nebija nedz pašas pastorāta<br />
ēkas, nedz arī citas tam piederīgās būves, līdz ar to 1736. gadā tur ordinētais jaunais<br />
mācītājs Georgs Gotšeds bija spiests meklēt mājokli citur (LVVA 234:1:14, 679).<br />
Tomēr bija draudzes un pastorāti, kur viss bija vislabākajā kārtībā. 1739. gada<br />
vizitācijas komisija Daugavgrīvā konstatēja priekšzīmīgu paraugstāvokli, jo gan<br />
dievnams, gan pastorāts bija labā stāvoklī (LVVA 234:1:14, 118, 119).<br />
Vidzemē bija arī novērojama zināma atšķirība salīdzinājumā ar Kurzemi<br />
mācītāju attieksmē pret pastorātu. Parasti tas bija viņu dienesta miteklis, un mācītāju<br />
darbības laikā praktiski nekas netika darīts, lai investētu nopelnītos līdzekļus sava<br />
personīgā mājokļa uzbūvēšanai un iekārtošanai. Iespējams, ka to var daļēji skaidrot<br />
ar to, ka Vidzemes garīdzniecības lielākā daļa kā ienācēji nebija droši, ka vēlēsies<br />
savas vecumdienas saistīt ar šo reģionu, turpretī Kurzemes un Zemgales hercogistē
Change language