Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 61<br />
Lielisks piemērs par atsevišķu cilvēku atmiņas, kā arī kolektīvās atmiņas<br />
manipulējamību ir amerikāņu vēsturnieces Natālijas Zīmonas Deivisas (Natalie<br />
Zemon Davis) aprakstītais 16. gadsimta otrās puses Rietumfrancijas zemnieks<br />
Martēns Gērs (Martin Guerre), kura pazušana un pēkšņā atgriešanās pēc sešu gadu<br />
prombūtnes izraisīja satraukumu viņa dzimtā ciema sabiedrībā. Tas, kurš “atgriezās”,<br />
nebija Martēns Gērs, bet gan cits cilvēks – Arno di Tils (Arnaud du Tilh) (Davis<br />
1983, 35), bet tas neliedza šim krāpniekam, izmantojot atmiņas par patieso Martēnu,<br />
likt noticēt gandrīz visam ciemam, ka viņš ir īstais Martēns Gērs. Līdz pat pēdējam<br />
brīdim, kad mājās atgriezās patiesais Gērs, daudzi no ciema iedzīvotājiem ticēja, ka<br />
Arno di Tils ir Martēns Gērs (Davis 1983, 84).<br />
Martēna Gēra piemērs uzskatāmi pierāda, ka atmiņu saturu izmaina ne tikai paša<br />
cilvēka apziņa, bet arī citi indivīdi. Situācijā ar Gēru ir redzams, kā ar līdzcilvēku<br />
atmiņām par Martēnu Gēru manipulēja viņa vietas ieņēmējs Arno di Tils. Vienīgā<br />
laime, ka Martēns Gērs bija dzīvs, viņš atgriezās un atmaskoja to, kurš bija ieņēmis<br />
viņa vietu.<br />
III<br />
Mirušie viduslaikos – kā rāda nākamais piemērs – nespēja novērst manipulāciju<br />
ar atmiņām par viņiem. Dominikānis Nikolajs Sapientis (Nicolaus Sapientis)<br />
1447. gada jūnijā vēstulē Rīgas rātei lūdza aizstāvēt sevi pret Rīgas dominikāņu<br />
konventa brāļu centieniem viņu vainot dažādos pārkāpumos (LUB 11, Nr. 683).<br />
Sapientis vēstuli raksta no cietuma Rīgā, kur viņš nonāca pēc savu brāļu sūdzībām<br />
par viņu. Sūdzības pret Sapienti ir bijušas nopietnas, viņu apsūdzēja par ieroču<br />
nēsāšanu klosterī, kas mūkiem bija liegta, un, cik noprotams no vēlākas Nikolaja<br />
Sapientis vēstules, apsūdzības bija arī teoloģiska rakstura jautājumos (LUB 11,<br />
Nr. 707). Savā vēstulē (LUB 11, Nr. 683) Sapientis skaidri norāda uz tiem, kuri viņu<br />
netaisnīgi apsūdzējuši – tas ir Rīgas dominikāņu konventa priors Nikolajs van der<br />
Pernovs (Nicolaus van der Pernow) (Arbusow 1912, 282) un viņa konventa brāļi.<br />
Vienīgā nelaime, ka van der Pernovs, kuru netaisnīgajās apsūdzībās vaino Sapientis,<br />
paša vēstules autora vārdiem runājot, “dot is”, ir jau miris (LUB 11, Nr. 683).<br />
Nikolaja Sapientis pret van der Pernovu vērstā retorika ir pietiekami spēcīga. Šādu<br />
secinājumu ir iespējams izdarīt, salīdzinot vēstules autora attieksmi pret citu vēstulē<br />
minētu aizgājēju.<br />
Nikolajs Sapientis piemin vēl vienu mirušo – Kurzemes bīskapu Johannesu<br />
Tīrgartu (Johannes Tiergart, miris 1456. gadā) (Gatz 2001, 320), taču nemin viņa<br />
vārdu, bet dēvē par “mynes heren van Curlande”. 3 Sapientis, pieminot Tīrgartu,<br />
raksta “des God zyne zele hebbe,” un tas skan kā aizlūgums par mirušā dvēseli,<br />
neapšaubāmi pozitīvi pieminot aizgājēju. Nikolaja Sapientis rakstītie vārdi, pieminot<br />
Tīrgartu, parāda viņa attieksmes kontrastu pret van der Pernovu. Vēstules vienā vietā<br />
Sapientis veicina pozitīvas atmiņas par aizsaulē aizgājušo Kurzemes bīskapu, bet<br />
citā mazina van der Pernova labo piemiņu.<br />
3<br />
“Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch” sastādītāji kā visticamāko mirušo, kurš<br />
varētu būt minēts kā “mans kungs no Kurzemes”, min bīskapu Tīrgartu, jo Tīrgarts kopš<br />
1425. gada bija vienīgais Kurzemes bīskaps, tātad 1457. gada vasarā vienīgais iespējamais<br />
Kurzemes bīskaps, kas bijis saskarē ar Nikolaju Sapientis.
Change language