You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 65<br />
saņēma ikgadējus maksājumus līdz pat 1505. gadam (Vogelsang 1983, Nr. 2685),<br />
bet, iespējams, šie maksājumi turpinājās līdz pat Reformācijai, kad visas vikārijas<br />
likvidēja. 13 Hunninghūzeni bija rātskungu dzimta, un Rēveles pilsētas politiskajā<br />
elitē bija pārstāvēts ne vien vikārijas dibinātājs Bertolds Hunninghūzens (rātskungs<br />
1416.–1426. g., birģermeistars 1427.–1430. g.) (Bunge 1874, 106), bet arī viņa dēli<br />
Hinriks (rātskungs 1456.–1495. g.) (Bunge 1874, 106) un Dideriks (Erbebuch 1892,<br />
Nr. 1262) Hunninghūzeni, iespējams, arī Bertolda mazdēls Hinriks II Hunninghūzens<br />
(Bunge 1874, 106). Hunninghūzenu vikārija rāda, ka piemiņa, ja vien tai pietiek<br />
resursu un ir tās uzturētājs (šajā gadījumā pēcnācēji), var būt ilglaicīga, pāraugot<br />
no viena indivīda piemiņas dzimtas piemiņā. Par to, ka Hunninghūzenu gadījumā<br />
piemiņa no viena indivīda piemiņas varēja pāraugt ilglaicīgākā dzimtas piemiņā,<br />
liecina – lielākas naudas summas nekā parasti – 29 marku ieplūšana vikārijā<br />
1495. gadā, tajā pašā gadā, kad nomira Hinriks Hunninghūzens (Vogelsang 1983,<br />
Nr. 2313).<br />
Turpat Rēvelē kāds Vilms no Šēdes (Wilm vame Schede) 1447. gadā savā<br />
testamentā (LUB 10, Nr. 334) novēlēja 50 Rīgas markas altārim, kas bijis veidots<br />
bijušā birģermeistara Gerda Vites (Gherd Witte) piemiņai. Vilms no Šēdes savu<br />
ziedojumu veica apmēram 25 gadus pēc Vites nāves, un tas nozīmē, ka vēl pēc<br />
gadsimta ceturkšņa bijušā birģermeistara piemiņa joprojām tika godāta. Protams,<br />
piemiņas ilgumu bija iespējams pagarināt, veicot papildu investīcijas kādas personas<br />
piemiņai, kā to izdarīja Vilms no Šēdes.<br />
Abi iepriekšējie piemēri rāda iespējamo piemiņas ilgumu pilsētas politiskās un<br />
saimnieciskās elites pārstāvjiem. Bagātiem un ietekmīgiem cilvēkiem bija lielākas<br />
iespējas investēt savai piemiņai un to pagarināt, tomēr arī cilvēki, kuru rīcībā nebija<br />
iespaidīgu finanšu resursu, centās nodrošināt sev mūžīgu piemiņu. Rēveles pilsonis<br />
Vike Hovenpēvs (Vicke Howenpew), kura 1465. gadā sastādītais testaments bija<br />
visai pieticīgs salīdzinājumā ar abu iepriekšminēto rēveliešu rocību, 15. gadsimta<br />
vidū vairākās baznīcās pasūtīja mūžīgos dievkalpojumus savai piemiņai (LUB 12,<br />
Nr. 297), par katru no tiem kā gada maksu nosakot vienu Rīgas marku, kas bija<br />
salīdzinoši maza summa. Ir skaidrs, ka sākumkapitāls, kas tika investēts Hovenpēva<br />
piemiņai, bija neliels, tādējādi viņa piemiņai nebija izredžu uz ilgu pastāvēšanu.<br />
VII<br />
Vites un Hunninghūzena vikāriju iemaksu skaits un biežums parāda, ka abus<br />
politiskos līderus no ietekmīgām dzimtām pieminēja vairākas desmitgades pēc viņu<br />
nāves, tāpēc rodas jautājums par piemiņas ilguma maksimālo robežu. Kā jau sacīju,<br />
kāda konkrēta cilvēka piemiņas beigu brīdis varēja pienākt tad, kad dažādu iemeslu<br />
dēļ izsīka piemiņas finan<strong>sēj</strong>ums. Vēl viens būtisks šķērslis piemiņas turpinājumam<br />
varēja būt piemiņas konteksta zudums – brīdis, kad visi, kuri pieminamo pazina vai<br />
arī vismaz zināja par viņu, kā arī tie, kuriem mirušais kaut ko nozīmēja, bija miruši.<br />
Tādos gadījumos pat tad, ja bija saglabājies finan<strong>sēj</strong>ums, šī piemiņa, manuprāt,<br />
13<br />
Rēveles rātes rēķinu grāmatas daļa, kurā apkopoti finanšu darījumi pilsētā pēc 1507. gada,<br />
atrodas edīcijas procesā, līdz ar to man vēl nav bijusi izdevība pārbaudīt, vai Hunninghūzenu<br />
ģimenes vikārija tika finansēta arī pēc 1505. gada.
Change language