Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Eva Eihmane. Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana: Dieva vīna dārza iekopšana vai .. 13<br />
skaidrot kristīgā Dieva būtību? Gluži pretēji, domādami līdzīgās kategorijās, viņi<br />
trauc izmantot izdevību, lai pierādītu sava Dieva konkurētspēju un pēc Kirjavāna<br />
“neatlaidīgā lūguma” turpat viņam apsola “labvēlīgu dievu, kas viņam šajā dzīvē<br />
došot pietiekami daudz laicīgās mantas, bet nākamajā – mūžīgo dzīvošanu”, un<br />
Indriķis priecīgi atzīmē, ka šis cilvēks, kurš, ticot ļaunajam pagānu dievam, “patiešām<br />
visās savās darīšanās līdz šim bija ārkārtīgi nelaimīgs”, nokristīts “kļuva par ļoti<br />
laimīgu cilvēku, un visa veiksme atnāca pie viņa ar kristību” (IH XXIII, 7).<br />
Hronista pozitīvā attieksme pret masveida kristīšanu un jaunkristīto pragmatisko<br />
motivāciju ilustrē, ka iedzīvotāju masveida kristīšana, negaidot no jaunkristītajiem<br />
tūlītēju izpratni par jauno ticību vai pat vispār neņemot vērā viņu attieksmi pret<br />
kristietību, bija tā laikmeta standartiem un apstākļiem atbilstoša prakse, tāpēc tā<br />
nav liecība kristianizācijas paviršumam Livonijā. Piemēram, Oto no Bambergas<br />
Pomerānijā esot mēģinājis ievilināt potenciālos jaunkristītos ticībā ar materiāliem<br />
labumiem, trūcīgajiem dāvinot apģērbu un ēdienu, bet bagātajiem – greznumlietas<br />
(Fletcher 1999, 444), savukārt 9. gadsimta hronista Rimberta interpretējumā zviedrus<br />
kristīgajai ticībai piesaistījis tas, ka, atšķirībā no viņu untumainajām dievībām,<br />
kristiešu Dievs vienmēr ir gatavs traukties ticīgajiem palīgā. Galīgi kā savu ticību<br />
zviedri kristietību pieņem pēc tam, kad, pagānu dievu pamesti, viņi rod atbalstu pie<br />
kristiešu dieva kuršu uzvarēšanā, lai atkal tos sev pakļautu un varētu lepoties, ka<br />
spēj paveikt to, kas nav izdevies dāņiem (Rimbert XXVII, XXX).<br />
Masveida kristīšana vardarbīgas pakļaušanas apstākļos radīja nepieciešamos<br />
priekšnoteikumus ticības tālākai nostiprināšanai un reliģiskai izglītošanai. Dieva<br />
vīna dārza stādīšanas vai sēšanas laikā, t. i., kristietības uzspiešanas un kristīšanas<br />
procesā un tam sekojošajā vīna dārza kopšanas laikā, t. i., ticības skaidrošanas<br />
procesā, priesteri darbojās ar atšķirīgām metodēm un mērķiem. Tādējādi abi<br />
procesi izdalās kā atšķirīgas kristianizācijas fāzes, kuras būtu jāšķir un jāvērtē<br />
pēc atšķirīgiem kritērijiem. Bez pirmās – vismaz tajā telpā un laikā – otrā nebija<br />
iespējama, savukārt pirmā neļauj spriest par kristietības ne<strong>sēj</strong>u reliģisko centienu<br />
nopietnību, t. i., varmācīga ticības uzspiešana un masveida kristīšana, neiedziļinoties<br />
jaunkristīto reliģiskajā izpratnē vēl neliecina par paviršu pieeju kristietības<br />
ieviešanai. Kristianizācijas ne<strong>sēj</strong>u nodomu patiesumu var vērtēt pēc misionāru<br />
tālākās rīcības.<br />
Jaunkristīto garīgā aprūpe: priesteri un baznīcas<br />
Livonijā, kā vēsta Indriķis, patiešām “pamatoti pēc kariem sekoja teoloģijas<br />
mācība, jo tai laikā visa Lībiešzeme pēc visiem minētajiem kariem tika pievērsta<br />
ticībai un kristīta” (IH X 13). Tas, kā ticības mācīšana tiek hronikā pieminēta kā<br />
pats par sevi saprotams solis, par ko netiek daudz un uzsvērti runāts, to tikai lietišķi<br />
un īsi pieminot, liecina, ka tā bija vispārpieņemta kārtība. Piemēram, “bīskaps,<br />
priecādamies par lībiešu pievēršanu ticībai un kristīšanu, aizsūtīja priesterus pie<br />
visiem – gan uz Turaidu (Thoreyda), gan Metsepoli (Metsepole), gan Idumeju<br />
(Ydumea) un gar Daugavu, un, kad tur bija uzceltas baznīcas, priesteri tika iecelti<br />
savās draudzēs” (IH XI, 2). Hronikas frāze, ka, “pilnīgāk izprazdami kristīgo ticību,<br />
viņi (igauņi, lībieši un leti 1225.–1226. gados, kad Livonijā uz īsu brīdi valdīja<br />
miers) atzina Jēzu Kristu par Dieva dēlu” (IH XXIX, 1), liecina par progre<strong>sēj</strong>ošu<br />
dziļāku ticības skaidrošanas darbu.
Change language