28.04.2014 Views

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

Ilgvars Misāns. Hanza: Baltijas jūras reģiona saimnieciskā vara viduslaikos 51<br />

jūras tirdzniecībai svarīgais, ar Rīgu cieši saistītais kantoris Polockā (Angermann<br />

1990, 104), bet 14./15. gadsimta mijā arī kantoris Kauņā, kuru kontrolēja Danciga<br />

(Daenell 2001, 96–97). Arī Baltijas jūras ziemeļu piekrastē lejasvācu tirgotājiem bija<br />

īpašas apmetnes (nedderlage) Somijas pilsētās Turku un Viborgā (Dencker 1959, 84;<br />

Kallionnen 1997, 24–25), kā arī sezonas rakstura apmetnes (Vitten) Skones pussalā<br />

(Hoffmann 1998c, 47).<br />

Tirdzniecība starp austrumiem un rietumiem Baltijas jūras reģionā tika organizēta<br />

šādā veidā: no kāda kantora vai iekšzemes pilsētas preces pa upi vai sauszemi tika<br />

nogādātas uz kādu no galvenajām ostas pilsētām – Dancigu, Rīgu vai Rēveli, kur<br />

tās tika pārkrautas kuģos transportēšanai pa jūru. Populārākās eksportpreces bija<br />

kažokādas un vasks, kopš 15. gadsimta aizvien lielāku īpatsvaru izvedamo preču<br />

klāstā ieņēma labība, kokmateriāli, lini un kaņepes. Pretējā virzienā uz Krievzemes un<br />

Lietuvas tirdzniecības centriem tika vestas importa preces no rietumiem, galvenokārt<br />

audumi un sāls. Baltijas jūras ziemeļu krastā kā dzelzs un vara eksporta osta izcēlās<br />

Stokholma. Skone visā Baltijas jūras un Ziemeļjūras reģionā, kā arī ārpus tiem, bija<br />

plaši pazīstama kā siļķu zvejas un sālīšanas vieta. Ar šo plaši pieprasīto preci Hanzas<br />

tirgotāji apgādāja gan piejūras, gan iekšzemes pilsētas (Samsonowicz 1998, 9–10).<br />

Apkopojot līdz šim konstatēto, jāsecina, ka vēlākais kopš 14. gadsimta<br />

vidus Hanzas tirgotāji pilnībā dominēja Baltijas jūras reģiona tirdzniecībā. Viņu<br />

saimnieciskās varas uzskatāms iemiesojums bija reģiona pilsētas, kas, par spīti<br />

atšķirīgai teritoriālai piederībai un pakļautībai dažādiem zemes kungiem, īstenoja<br />

koordinētu politiku. Hanzas tirgotāji bija ieguvuši privileģētu stāvokli kaimiņu<br />

teritorijās – Krievzemē, Lietuvā, kā arī Skandināvijā, un noteica toni visa reģiona<br />

tirdzniecībā.<br />

Lai cik nozīmīgi būtu Hanzas sasniegumi uz sauszemes, tā varēja pilnībā<br />

izmantot savas priekšrocības, tikai būdama pilnīga stāvokļa noteicēja arī uz jūras,<br />

pa kuru, kā jau minēts, tika pārvadāts vairums preču. Atrazdamās lielā austrumu–<br />

rietumu tirdzniecības ceļa Novgoroda–Brige–Londona vidus posmā, Baltijas jūra<br />

vienoja austrumu un rietumu piekrastes ostas pilsētas. Tikpat svarīga vienojoša<br />

nozīme Baltijas jūrai bija arī preču plūsmas virzienam no dienvidiem uz ziemeļiem,<br />

piemēram, no vendu pilsētām uz Zviedriju un Dāniju vai no Prūsijas un Livonijas<br />

pilsētām uz Stokholmu un Somiju. Tieši Hanzas tirgotājiem pirmo reizi izdevās<br />

noorganizēt stabilu, drošu un pastāvīgu satiksmi pār jūru (die Überbrückung des<br />

Meeres) virzienos Lībeka–Visbija–Rīga/Rēvele/Tērbata–Novgoroda, Lībeka–Skone<br />

un Lībeka–Zviedrija (Brandt 1963, 22; Krause 1994, 51). Līdz ar to Hanzas tirgotāji<br />

bija ieinteresēti kuģu fraktēšanas kārtības, kapteiņa un komandas attiecību, pārkāpumu<br />

un noziegumu sodīšanas un līdzīgu jautājumu skaidrā reglamentēšanā. Tikpat svarīgi<br />

viņiem bija arī skaidri definēt tiesisko un mantisko jautājumu regulējumu kuģa<br />

avārijas gadījumā, turklāt tādā veidā, lai nekādi neciestu preču īpašnieku intereses.<br />

Ilgu laiku attiecīgās normas netika apkopotas vienotā tiesību kodeksā, bet kopš<br />

13. gadsimta tās darbojās praksē kā atsevišķu Baltijas jūras reģiona pilsētu tiesību<br />

sastāvdaļa. Kā vecākās Ziemeļvācijā ir minamas Hamburgas kuģošanas tiesības,<br />

kuru senākie punkti ir datējami ar 13. gadsimta vidu. 1294. gadā šīs tiesības pārņēma<br />

Rīga, bet piecus gadus vēlāk arī Lībeka. Rīgā kuģošanu reglamentējošās normas<br />

no Hamburgas papildināja tur jau agrāk izmantotās gotu tiesības, bet Lībekā – no<br />

Šlēsvigas pārņemtās tiesības (Friedland 2006, 271).

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!