You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 63<br />
atstātu savas pēdas vēsturē vai veidotu savu sociālo grupu. Viduslaiku piemiņai bija<br />
būtiska loma indivīda dvēseles mūžīgajā dzīvē.<br />
V<br />
Sākot ar 12. gadsimtu, viduslaiku Rietumu kristietībā ienāca priekšstats, ka<br />
lielākā daļa cilvēku, ja vien viņi nav svētie vai neglābjami grēcinieki, pēc savas<br />
nāves nonāk šķīstītavā. Kas ir šķīstītava? 1447. gada vikārijas fundācijas aktā,<br />
tātad piemiņu veidojošā dokumentā, Rīgas domkapitula prāvests Dītrihs Nāgels<br />
(Dietrich Nagel, 1400–1468/69) raksta: šķīstītava ir vieta, kur “dvēseles uz laiku<br />
tiek pakļautas smagām ciešanām” 4 (LUB 10, Nr. 297). Cilvēks šķīstītavā ar savām<br />
ciešanām izpērk grēkus, lai varētu pēc grēku izpirkšanas nonākt debesīs. Šajā<br />
nepatīkamajā situācijā nonākušajām dvēselēm vienīgā cerība ātrāk izbeigt šķīstījošās<br />
ciešanas ir dzīvo lūgšanas. Nāgela radītajā dokumentā skaidri redzams, ka mirušo<br />
piemiņa un lūgšanas par viņiem nes labumu ne tikai šķīstītavā esošajām dvēselēm,<br />
bet arī dzīvajiem, kuri šo piemiņu uztur. Nāgels citē evaņģēliju: “Ko jūs esat darījuši<br />
vienam no vismazākajiem, to jūs esat darījuši man” 5 (Mat. 25: 40), ar to norādot, ka<br />
Dievs neaizmirsīs tos dzīvos, kuri pieminējuši mirušās dvēseles, un tas nozīmē, ka<br />
mirušo piemiņa palielina dzīvo izredzes ātrāk nokļūt debesīs pēc nāves.<br />
Kas notiek ar tiem, kuri nenokļūst debesīs? Vai viņus kāds atceras un piemin?<br />
Nāgels saka, ka tie ir “nolādēti mūžīgai nāvei pie Tumsas valdnieka ellē, [par tiem]<br />
nav atmiņu [kā] par svētītiem, jo viņi tiks izsvītroti no dzīvo grāmatas un netiks<br />
rakstīti kopā ar labajiem” 6 . Tālāk Nāgels turpina: “.. tādēļ mēs viņus arī aizmirstam<br />
un (..) vairs viņus nepieminam” 7 (LUB 10, Nr. 297). Tātad tie, kuri sabiedrības un<br />
baznīcas acīs mira kā grēcinieki, bez grēku nožēlas un piedošanas, bija aizmirstami<br />
un nepieminami.<br />
Gluži cits liktenis piemeklēja tos nedaudzos, kuri mira bez jebkāda grēka un pēc<br />
savas nāves tika uzskatīti par svētiem. Nāgels raksta, ka nav nekādas nepieciešamības<br />
lūgt par svētajiem, bet “arvien mēs viņus slavinām, cildinām, godinām un pielūdzam” 8<br />
(LUB 10, Nr. 297). Būtībā tas nozīmē, ka arī svētie ir jāpiemin. Svēto piemiņas dienas<br />
kalpo kā sava veida atmiņu veidošanas un nostiprināšanas mehānisms, un tās palīdz<br />
veidot identitāti un nostiprināt piederību kādai konkrētai grupai (Oexle 1994, 312).<br />
Tomēr ir skaidrs, ka tiem, kuri jau bija miruši un uzreiz nenonāca debesīs, vai arī<br />
tiem, kuri juta, ka uzreiz tur nenonāks, piemiņas uzturēšana bija vairāk nepieciešama<br />
nekā svētajiem. Viduslaiku mirušo piemiņa balstījās uz bailēm no aizmirstības un<br />
vēlmes izvairīties no ilgstošām ciešanām šķīstītavā. Tādēļ visbiežāk savu piemiņu<br />
indivīds radīja pats, jo bija riskanti atstāt rūpes par to kāda cita rokās.<br />
4<br />
“[...] dat se doch tor tyd yn swaren pynen entholden syn [...]”<br />
5<br />
“[...] Wat gy den mynsten don van den mynen, dat do gy my sulven [...]”<br />
6<br />
“[...] deme vorsten der dusternisse vordomet an der helle yn ewigem dode, der nyne<br />
dechtnisse blivet mit den salighen, wente se vordelget syn uthe deme boke der levendighen<br />
unde mit den ghuden se nicht werden geschreven [...]”<br />
7<br />
“[...] Hirumme wy erer ok vorgheten unde to dessem male nicht mer ghedenken. [...]”<br />
8<br />
“[...] mer dat wy se loven, benedyen, eren unde bidden, uppe dat se Got den heren vor unse<br />
unde der werlde sunde biden [...]”
Change language