28.04.2014 Views

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 63<br />

atstātu savas pēdas vēsturē vai veidotu savu sociālo grupu. Viduslaiku piemiņai bija<br />

būtiska loma indivīda dvēseles mūžīgajā dzīvē.<br />

V<br />

Sākot ar 12. gadsimtu, viduslaiku Rietumu kristietībā ienāca priekšstats, ka<br />

lielākā daļa cilvēku, ja vien viņi nav svētie vai neglābjami grēcinieki, pēc savas<br />

nāves nonāk šķīstītavā. Kas ir šķīstītava? 1447. gada vikārijas fundācijas aktā,<br />

tātad piemiņu veidojošā dokumentā, Rīgas domkapitula prāvests Dītrihs Nāgels<br />

(Dietrich Nagel, 1400–1468/69) raksta: šķīstītava ir vieta, kur “dvēseles uz laiku<br />

tiek pakļautas smagām ciešanām” 4 (LUB 10, Nr. 297). Cilvēks šķīstītavā ar savām<br />

ciešanām izpērk grēkus, lai varētu pēc grēku izpirkšanas nonākt debesīs. Šajā<br />

nepatīkamajā situācijā nonākušajām dvēselēm vienīgā cerība ātrāk izbeigt šķīstījošās<br />

ciešanas ir dzīvo lūgšanas. Nāgela radītajā dokumentā skaidri redzams, ka mirušo<br />

piemiņa un lūgšanas par viņiem nes labumu ne tikai šķīstītavā esošajām dvēselēm,<br />

bet arī dzīvajiem, kuri šo piemiņu uztur. Nāgels citē evaņģēliju: “Ko jūs esat darījuši<br />

vienam no vismazākajiem, to jūs esat darījuši man” 5 (Mat. 25: 40), ar to norādot, ka<br />

Dievs neaizmirsīs tos dzīvos, kuri pieminējuši mirušās dvēseles, un tas nozīmē, ka<br />

mirušo piemiņa palielina dzīvo izredzes ātrāk nokļūt debesīs pēc nāves.<br />

Kas notiek ar tiem, kuri nenokļūst debesīs? Vai viņus kāds atceras un piemin?<br />

Nāgels saka, ka tie ir “nolādēti mūžīgai nāvei pie Tumsas valdnieka ellē, [par tiem]<br />

nav atmiņu [kā] par svētītiem, jo viņi tiks izsvītroti no dzīvo grāmatas un netiks<br />

rakstīti kopā ar labajiem” 6 . Tālāk Nāgels turpina: “.. tādēļ mēs viņus arī aizmirstam<br />

un (..) vairs viņus nepieminam” 7 (LUB 10, Nr. 297). Tātad tie, kuri sabiedrības un<br />

baznīcas acīs mira kā grēcinieki, bez grēku nožēlas un piedošanas, bija aizmirstami<br />

un nepieminami.<br />

Gluži cits liktenis piemeklēja tos nedaudzos, kuri mira bez jebkāda grēka un pēc<br />

savas nāves tika uzskatīti par svētiem. Nāgels raksta, ka nav nekādas nepieciešamības<br />

lūgt par svētajiem, bet “arvien mēs viņus slavinām, cildinām, godinām un pielūdzam” 8<br />

(LUB 10, Nr. 297). Būtībā tas nozīmē, ka arī svētie ir jāpiemin. Svēto piemiņas dienas<br />

kalpo kā sava veida atmiņu veidošanas un nostiprināšanas mehānisms, un tās palīdz<br />

veidot identitāti un nostiprināt piederību kādai konkrētai grupai (Oexle 1994, 312).<br />

Tomēr ir skaidrs, ka tiem, kuri jau bija miruši un uzreiz nenonāca debesīs, vai arī<br />

tiem, kuri juta, ka uzreiz tur nenonāks, piemiņas uzturēšana bija vairāk nepieciešama<br />

nekā svētajiem. Viduslaiku mirušo piemiņa balstījās uz bailēm no aizmirstības un<br />

vēlmes izvairīties no ilgstošām ciešanām šķīstītavā. Tādēļ visbiežāk savu piemiņu<br />

indivīds radīja pats, jo bija riskanti atstāt rūpes par to kāda cita rokās.<br />

4<br />

“[...] dat se doch tor tyd yn swaren pynen entholden syn [...]”<br />

5<br />

“[...] Wat gy den mynsten don van den mynen, dat do gy my sulven [...]”<br />

6<br />

“[...] deme vorsten der dusternisse vordomet an der helle yn ewigem dode, der nyne<br />

dechtnisse blivet mit den salighen, wente se vordelget syn uthe deme boke der levendighen<br />

unde mit den ghuden se nicht werden geschreven [...]”<br />

7<br />

“[...] Hirumme wy erer ok vorgheten unde to dessem male nicht mer ghedenken. [...]”<br />

8<br />

“[...] mer dat wy se loven, benedyen, eren unde bidden, uppe dat se Got den heren vor unse<br />

unde der werlde sunde biden [...]”

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!