LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

Eva Eihmane. Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana: Dieva vīna dārza iekopšana vai .. 15
pie sevis uz Ugauniju, piešķīra viņiem par beneficiju baznīcas un apgādāja viņus
pietiekami ar labību un tīrumiem” (IH XXVIII, 8), arī ordeņa brāļi Sakalā “iecēla
baznīcās priesterus, piešķīra tiem pietiekamus ienākumus no labības un tīrumiem”
(IH XXVIII, 9). Tātad Indriķa hronikas teksts ļauj secināt, ka Livonijas Dieva vīna
dārzā jau tā stādīšanas fāzē, nemaz nerunājot par tālāko ticības mācības procesu,
darbojās ievērojams skaits garīdznieku.
Par priesteru skaitu teikto var attiecināt arī uz baznīcām – Indriķis nav paredzējis
uzskaitīt visas lībiešu teritorijā uzceltās baznīcas, bet min tikai savā darbības laukā
esošās un sev zināmās. Nevar piekrist I. Šternam, ka visā lībiešu zemē tika uzceltas
tikai sešas hronista konkrēti minētās baznīcas: Ikšķilē, Salā, Rīgā 4 , Kubeselē, pie
Braslas upes un Metsepolē (Šterns 2002, 347). Baznīcām nebija obligāti jābūt
monumentālām mūra ēkām. Tādu būvju celtniecība būtu pārāk dārgs un laikietilpīgs
pasākums. Visticamāk, draudžu baznīcas bija pieticīgas, ar Livonijai tradicionālajai
materiāliem un paņēmieniem celtas būves, kas neprasīja ilgu darbu un celtniecības
speciālistu piesaisti. 5 Indriķis jau minētajā Metsepolē vien runā par baznīcām
daudzskaitlī, stāstot, ka igauņi Metsepolē “aizdedzināja pamestos ciemus un baznīcas
un ar savām upurēšanām pastrādāja daudz nešķīstību pie baznīcām un mirušo kristiešu
kapiem” (IH XIV, 10). Līdzīgi arī Turaidas novadā igauņi “nodedzināja ciemus un
baznīcas” (IH XV, 3). Varbūt tomēr “ciemi un baznīcas” ir retoriska frāze?
Tomēr 13. gadsimta avoti rada iespaidu par plānveidīgu baznīcu tīkla veidošanu
jaunkristītajās teritorijās. Tā, piemēram, saskaņā ar Indriķa hroniku, pēc Igaunijas
iekarošanas bīskaps Hermanis “ataicināja priesterus pie sevis uz Ugauniju, piešķīra
viņiem par beneficiju baznīcas un apgādāja viņus pietiekami ar labību un tīrumiem”
(IH XXVIII, 8). Arī Ordeņa brāļi Sakalā “iecēla baznīcās priesterus, piešķīra tiem
pietiekamus ienākumus no labības un tīrumiem” (IH XXVIII, 9). Jau 1210. gadā
pāvesta Innocenta III apstiprinātajā Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa līgumā tiek
atrunātas ordeņa novadu baznīcu un bīskapa attiecības, piemēram, tiesības bīskapam
divreiz gadā vizitēt katru ordeņa lauku draudzi (SLVA 1937, Nr. 54). Sāmsalā (Osilia)
jau 13. gadsimtā ir pastāvējušas vairākas baznīcas. To var konstatēt pēc Sāmsalas
bīskapa pilnvarnieka 1299. gada ziņojuma pāvestam par ordeņa iebrukumu vairākās
baznīcās un altāru un svētbilžu iznīcināšanu (Švābe 1921, 84).
Vai baznīcu un mācītāju skaits pietiekams, varētu pateikt, tikai zinot vismaz
aptuvenu to skaitu un salīdzinot to ar dievnamu skaitu līdzīgā teritorijā citās misijas
arēnās. Taču šādi dati nav pieejami. Baznīcu skaits arī bija krasi atšķirīgs dažādās
4
Rīga un Livonijas pilsētas vispār šai ziņā nav iekļaujamas vienā kategorijā ar laukiem.
Livonijas vācu pilsētas jau pirmsākumos radās kā kristiešu apmetnes. Dzīvojot kristiešu
vidē, īpaši vācu misijas atbalsta punktā Rīgā, kuru R. Flečers raksturo kā “koloniālo
priekšposteni naidīgā zemē” un “sātana teritorijā pārdroši uzceltu kristiešu citadeli”
(Fletcher 1999, 494), būtu grūti iedomājama atklāta pagānisko rituālu piekopšana un vismaz
ārējo kristietības rituālu nepieņemšana. Pašā Rīgā 13. gadsimta sākumā darbojās vairākas
baznīcas (sīkāk par Rīgas sakrālajām būvēm 13. gadsimtā sk. Jähnig 1989, 123–158). Pēc
A. Švābes domām, priekšpilsētā celtā Sv. Jēkaba baznīca bija paredzēta īpaši lībiešu un
latgaļu vajadzībām (SLVA 1937, Nr. 126).
5
Pirmās mūra ēkas Livonijā − Ikšķiles pils būvei − piemēram, meistari bija jāved no
Gotlandes (IH I, 6).