You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Valda Kļava. Ziemeļvācijas firsti reformācijā: mērķi un iespējas (Mēklenburgas piemērs) 77<br />
ar evaņģēliskajiem sludinātājiem. 1526. gadā Heinrihs V atbalstīja arī Torgavas<br />
evaņģēlisko firstu savienību. Viņš ļāva savā un ar brāli kopīgi pārvaldītajā valsts daļā<br />
darboties luteriskajiem sprediķotājiem un kopš 1531. gada atbalstīja jaunās ticības<br />
ieviešanu kopīgajās pilsētās.<br />
No otras puses, Heinrihs V tomēr nepieslējās 1529. gada protestācijai, neparakstīja<br />
1530. gadā atbalstu Augsburgas ticības apliecībai, neiestājās Šmālkaldenes savienībā<br />
un nepieļāva krasas vai radikālas reformācijas attīstības tendences Mēklenburgas<br />
pilsētās. Pat paša oficiāla pāriešana luterismā 1533. gadā uzreiz nemudināja hercogu<br />
uz izšķirīgāku rīcību, līdz kamēr nebija mainījušies apstākļi un joprojām pastāvēja<br />
iespēja izraisīties nopietniem iekšpolitiskiem konfliktiem ar brāli līdzvaldītāju vai<br />
daļu pavalstnieku. Tajā pašā laikā Heinrihs V sevi nepārprotami bija parādījis kā<br />
antihābsburgu grupējuma piekritēju, par ko liecināja viņa iesaistīšanās Francijas<br />
atbalstītajā Lipes savienībā 1519. gadā un Dānijas, Holšteinas un Prūsijas atbalstītajā<br />
Pomerānijas un Polijas savienībā 1524. gadā (Lisch 1855a; Lisch 1855b). Minētās<br />
ārpolitiskās aktivitātes, lai arī ļoti piesardzīgas, liek šo hercogu uztvert kā potenciālu<br />
katoliskās nometnes pretinieku. Kontrasts starp atturīgo attieksmi pret reformāciju<br />
divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu sākumā un aizvien uzstājīgāko kursu uz<br />
luterisma atbalstīšanu, līdzko tam ceļu pavēra brāļa Albrehta VII distancēšanās no<br />
valsts iekšējām lietām, lielo zemespilsētu skaidrais atbalsts reformācijai un viņa<br />
interesēm labvēlīgā notikumu attīstība hercogistei tik nozīmīgajā Šverīnas bīskapijā,<br />
raksturo Heinrihu V kā apdomīgu politiķi. Trīsdesmito gadu vidū, izmantodams<br />
brāļa biežo prombūtni sakarā ar viņa ilgstošo uzturēšanos ķeizara Kārļa V galmā<br />
un iesaistīšanos ārpolitiskās avantūrās (sk. tālāk), Heinrihs V Mēklenburgas garīdzniecības<br />
vidū izplatīja pēc Noibrandenburgas un Nirnbergas parauga sastādīto<br />
baznīcas likumu un panāca ārpolitikā aizņemtā brāļa piekrišanu pirmajai<br />
Mēklenburgas baznīcas vizitācijai, kuras mērķis gan vēl bija tikai ticības un baznīcas<br />
lietu stāvokļa konstatācija. Toties 1541./1542. gadā viņš savā un kopīgi pārvaldītajā<br />
valsts daļā, atsaucoties uz firsta garīgās virsvaras tiesībām un citu vācu zemju<br />
valdnieku piemēriem, ar respektablas komisijas palīdzību evaņģēliskajās draudzēs<br />
veica vizitāciju, lai īstenotu mērķtiecīgu reformu (tas notika trīs gadus pēc tam, kad<br />
viņa dēls Magnuss tādu bija īstenojis Šverīnas bīskapijā un bīskapijas iedzīvotāju<br />
vārdā pieprasījis uzņemt kursu uz luterisma ieviešanu visā zemē).<br />
Redzams, ka reformācijas izplatīšanās sākumā divdesmitajos gados un trīsdesmito<br />
gadu pirmajā pusē pat luteriski noskaņotā hercoga Heinriha V pārvaldītajā valsts daļā<br />
dominēja draudzes reformācija no apakšas, ko pavadīja zināma konfesionāla anarhija<br />
(Wolgast 2004, 155). Hercogs savu attieksmi pret reliģiskajiem strāvojumiem veidoja<br />
no zemesmiera drošības sargātāja pozīcijām, rūpējoties vispirms par iekšpolitisko<br />
stabilitāti un līdzsvaru (Wolgast 2004, 147), bet zaļo gaismu reformācijai, kurai pats<br />
personīgi nepārprotami simpatizēja, deva ļoti piesardzīgi un pakāpeniski, galvenokārt<br />
atsaucoties uz pavalstnieku ierosinājumiem. Par stimulu reformācijas ieviešanai<br />
vismaz sev pakļautajā valsts daļā noderēja hercoga dēla Magnusa reliģiskās politikas<br />
panākumi bīskapijā. Brāļa ilgstošā atrautība no Mēklenburgas iekšpolitikas pavēra<br />
iespēju izmantot to kā izdevīgu brīdi iecerētajam konfesionālajam pagriezienam. Var<br />
uzskatīt, ka ar 1541./1542. gadu hercogiste kļuva konfesionāli sašķelta, jo Heinriha<br />
V pārvaldītajā daļā notika mērķtiecīga virsvaras iejaukšanās baznīcas struktūrās<br />
un ticības organizācijā, bet otra valsts daļa pagaidām palika neskarta (Wolgast
Change language