28.04.2014 Views

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 67<br />

nebija vienīgais piemiņas dibinātājs, varētu pieņemt, ka svētā Jāzepa izvēle par šī<br />

altāra patronu notikusi Nāgela ietekmē, jo ļoti iespējams, ka svētais Jāzeps bija paša<br />

Nāgela patrons; uz to norāda arī viņa domkapitula prāvesta zīmogs, kurā svētais<br />

Jāzeps attēlots kā Marijas un Jēzus bērna aizstāvis (Schwarz 2000, 517) .<br />

Kāpēc šī piemiņa tika veidota Rīgas Domā? Būtu visai neparasti, ja piemiņa,<br />

kuras viens no galvenajiem veidotājiem bija domkapitula prāvests, tiktu veidota<br />

kādā citā baznīcā, nevis Rīgas Domā. Nāgelam kā domkapitula prāvestam, kurš šajā<br />

baznīcā kalpoja, noteikti bija būtiski tajā atstāt piemiņas vietu. Septiņpadsmit gadus<br />

vēlāk, kad Nāgels svētā Jāzepa altārim novēlēja vēl papildus 500 Rīgas markas<br />

(LUB 12, Nr. 255), viņš arī norāda, ka pie šī altāra ir jāpiemin visi iepriekšējie un<br />

arī nākamie domkapitula prāvesti, kā arī viņu vecāki. 14 Var pieņemt, ka Nāgels,<br />

kurš, ņemot vērā savu veiksmīgo politiku, aizsargājot domkapitula neatkarību no<br />

Vācu ordeņa, ap svētā Jāzepa altāri vēlējās veidot visa domkapitula, īpaši tā galveno<br />

personu, piemiņu. Domkapitula prāvestu un domkapitula kā institūcijas liturģiskās<br />

piemiņas izveide, iespējams, Nāgelam bija kā instruments, lai nostiprinātu<br />

domkapitula identitāti iepretim Vācu ordenim un tā pastāvīgajai vēlmei to pakļaut.<br />

Arī šajā gadījumā skaidri redzams, ka indivīda (Nāgela) pēcnāves piemiņa ir<br />

savstarpējā mijiedarbībā ar grupas (domkapitula, tā prāvestu un viņu vecāku)<br />

piemiņu. Nāgels savu personīgo pēcnāves piemiņu, kuru viņš nešaubīgi izvirza kā<br />

pamatmērķi vikārijas izveidei, vēlas pārvērst grupas piemiņā, un, protams, jebkuras<br />

grupas – ģimenes, brālības vai kādas citas kopības – piemiņa ir dzīvotspējīgāka par<br />

indivīda piemiņu.<br />

Nāgelam un pārējiem četriem piemiņas veidotājiem bija ne tikai būtiski, lai<br />

viņi tiktu pieminēti Rīgas Domā, bet arī pašā Rīgas pilsētā. Piemiņu veidojošajā<br />

dokumentā (LUB 10, Nr. 297) tiek pieļauta iespēja, ka ārkārtas gadījumā, ja nebūtu<br />

iespējams piemiņas dibinātājus ar ikdienas dievkalpojumu pieminēt Rīgas Domā,<br />

piemiņu var pārnest arī uz kādu citu Rīgas baznīcu. Piemiņas pārnešana no baznīcas<br />

uz baznīcu ārkārtas gadījumā bija iespējama, bet piemiņas dibinātāji lūdza, lai<br />

piemiņas dievkalpojumi netiktu pārcelti ārpus Rīgas pilsētas 15 (LUB 10, Nr. 297).<br />

Visiem pieciem piemiņas dibinātājiem bija svarīgi, lai viņu piemiņa tiktu saglabāta<br />

tieši Rīgas pilsētā un nekur citur. Piemiņas īstenošanai bija nepieciešams konteksts,<br />

jo vide, kurā piemiņas veidotāji dzīvoja, strādāja un piedalījās sociālajā dzīvē, bija<br />

Rīga. Rīgai arī bija jābūt tai vietai, kurā viņus atceras, jo tieši šeit bija viņu ģimenes,<br />

draugi, draudzes un reliģiskās kopienas.<br />

***<br />

Piemiņa nespēj pastāvēt bez atmiņas, tomēr tām abām ir būtiska atšķirība.<br />

Piemiņa kā process nav vien refleksija par pagātni, tā ir pagājušā tagadniskošana –<br />

cenšanās bijušo nostādīt uz vienas laika ass ar esošo. Par pagātnes refleksiju<br />

var uzskatīt gan prezidenta padomnieka Dīna atmiņas par sarunu ar prezidentu<br />

Niksonu, gan dominikāņa Nikolaja Sapientis atmiņas par bīskapu Tīrgartu vai<br />

14<br />

“[...] predecessorum et successorum suorum et parentum eorum salute [...] vivis et<br />

defunctis [...]”<br />

15<br />

“[...] se de missen vorleggen moghen bynnen der stad to Rige blivende [...]”

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!