You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 67<br />
nebija vienīgais piemiņas dibinātājs, varētu pieņemt, ka svētā Jāzepa izvēle par šī<br />
altāra patronu notikusi Nāgela ietekmē, jo ļoti iespējams, ka svētais Jāzeps bija paša<br />
Nāgela patrons; uz to norāda arī viņa domkapitula prāvesta zīmogs, kurā svētais<br />
Jāzeps attēlots kā Marijas un Jēzus bērna aizstāvis (Schwarz 2000, 517) .<br />
Kāpēc šī piemiņa tika veidota Rīgas Domā? Būtu visai neparasti, ja piemiņa,<br />
kuras viens no galvenajiem veidotājiem bija domkapitula prāvests, tiktu veidota<br />
kādā citā baznīcā, nevis Rīgas Domā. Nāgelam kā domkapitula prāvestam, kurš šajā<br />
baznīcā kalpoja, noteikti bija būtiski tajā atstāt piemiņas vietu. Septiņpadsmit gadus<br />
vēlāk, kad Nāgels svētā Jāzepa altārim novēlēja vēl papildus 500 Rīgas markas<br />
(LUB 12, Nr. 255), viņš arī norāda, ka pie šī altāra ir jāpiemin visi iepriekšējie un<br />
arī nākamie domkapitula prāvesti, kā arī viņu vecāki. 14 Var pieņemt, ka Nāgels,<br />
kurš, ņemot vērā savu veiksmīgo politiku, aizsargājot domkapitula neatkarību no<br />
Vācu ordeņa, ap svētā Jāzepa altāri vēlējās veidot visa domkapitula, īpaši tā galveno<br />
personu, piemiņu. Domkapitula prāvestu un domkapitula kā institūcijas liturģiskās<br />
piemiņas izveide, iespējams, Nāgelam bija kā instruments, lai nostiprinātu<br />
domkapitula identitāti iepretim Vācu ordenim un tā pastāvīgajai vēlmei to pakļaut.<br />
Arī šajā gadījumā skaidri redzams, ka indivīda (Nāgela) pēcnāves piemiņa ir<br />
savstarpējā mijiedarbībā ar grupas (domkapitula, tā prāvestu un viņu vecāku)<br />
piemiņu. Nāgels savu personīgo pēcnāves piemiņu, kuru viņš nešaubīgi izvirza kā<br />
pamatmērķi vikārijas izveidei, vēlas pārvērst grupas piemiņā, un, protams, jebkuras<br />
grupas – ģimenes, brālības vai kādas citas kopības – piemiņa ir dzīvotspējīgāka par<br />
indivīda piemiņu.<br />
Nāgelam un pārējiem četriem piemiņas veidotājiem bija ne tikai būtiski, lai<br />
viņi tiktu pieminēti Rīgas Domā, bet arī pašā Rīgas pilsētā. Piemiņu veidojošajā<br />
dokumentā (LUB 10, Nr. 297) tiek pieļauta iespēja, ka ārkārtas gadījumā, ja nebūtu<br />
iespējams piemiņas dibinātājus ar ikdienas dievkalpojumu pieminēt Rīgas Domā,<br />
piemiņu var pārnest arī uz kādu citu Rīgas baznīcu. Piemiņas pārnešana no baznīcas<br />
uz baznīcu ārkārtas gadījumā bija iespējama, bet piemiņas dibinātāji lūdza, lai<br />
piemiņas dievkalpojumi netiktu pārcelti ārpus Rīgas pilsētas 15 (LUB 10, Nr. 297).<br />
Visiem pieciem piemiņas dibinātājiem bija svarīgi, lai viņu piemiņa tiktu saglabāta<br />
tieši Rīgas pilsētā un nekur citur. Piemiņas īstenošanai bija nepieciešams konteksts,<br />
jo vide, kurā piemiņas veidotāji dzīvoja, strādāja un piedalījās sociālajā dzīvē, bija<br />
Rīga. Rīgai arī bija jābūt tai vietai, kurā viņus atceras, jo tieši šeit bija viņu ģimenes,<br />
draugi, draudzes un reliģiskās kopienas.<br />
***<br />
Piemiņa nespēj pastāvēt bez atmiņas, tomēr tām abām ir būtiska atšķirība.<br />
Piemiņa kā process nav vien refleksija par pagātni, tā ir pagājušā tagadniskošana –<br />
cenšanās bijušo nostādīt uz vienas laika ass ar esošo. Par pagātnes refleksiju<br />
var uzskatīt gan prezidenta padomnieka Dīna atmiņas par sarunu ar prezidentu<br />
Niksonu, gan dominikāņa Nikolaja Sapientis atmiņas par bīskapu Tīrgartu vai<br />
14<br />
“[...] predecessorum et successorum suorum et parentum eorum salute [...] vivis et<br />
defunctis [...]”<br />
15<br />
“[...] se de missen vorleggen moghen bynnen der stad to Rige blivende [...]”
Change language