LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

Andris Šnē. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās .. 37
kristībai (..) Un loze krita par labu latīņiem, un tā viņi līdz ar Līvzemes baznīcu tika
pieskaitīti rīdziniekiem” (IH XI, 7).
Meinarda darbība nenoliedzami bija svarīgs un nozīmīgs posms Livonijas
kristianizācijas gaitā, lai gan būtībā no kristīgās baznīcas perspektīvas bezrezultatīvs.
Tomēr vēsturnieku domas dalās arī pirmā bīskapa Meinarda darbības vērtējumā.
Tradicionāli dominē viedoklis par viņa miermīlīgajiem nolūkiem un misijas raksturu
līdz pat darbības beigām. Tomēr eksistē arī uzskats, ka Meinards domājis par
militāra spēka lietošanu. Tiesa, jāņem vērā, ka Meinardam, 1190. gadu sākumā sākot
meklēt atbalstu misijas turpināšanai, nebija pie kā vērsties pēc palīdzības. Svētās
Romas impērijā šajā laikā risinājās savstarpējās cīņas par troni, kurās iesaistījās arī
Brēmenes arhibīskaps un Dānijas karalis Knuts VI (1182–1202), turklāt jāņem vērā,
ka vēl nebija beidzies uz Tuvajiem Austrumiem vērstais Trešais krusta karš (1189–
1192) un tā krusta karotāji vēl nebija atgriezušies Eiropā.
Turklāt kopumā viduslaiku Eiropā misija un krusta karš netika uztverti un
izprasti kā atsevišķi fenomeni (sk. Kedar 1984). Misijas jeb kristīgas ticības
izplatīšanas izpratne nebija saistīta ar toleranci (līdz 13. gs. beigām), tādējādi nebūtu
korekti pretstatīt abas – miermīlīgo un militāro – metodi, jo tās netika dalītas. Arī
Livonijā visu laiku militārā un pārliecināšanas misija iet roku rokā, kristieši karo
par jaunkristītajiem un aicina pagānus pievērsties ticībai, un nevar nodalīt atsevišķi
“zobena un vārda misiju”, arī paši misionāri un krustneši tās nenodala (Jensen
2005, 209). Ja kristietību negribēja pieņemt, bija jāpiespiež ar varu pieņemt ticību
un doties baznīcā (sk. IH VII, 2, kur aprakstīts, kā krustneši pie Visbijas uzbruka
pirātiem no Sāmsalas). Tāpat jāatceras, ka raksturīga iezīme, Meinardam kristījot,
bija prasība dot ķīlniekus; tas acīmredzot it kā garantēja vai vismaz deva drošības
izjūtu, ka vietējie izpildīs uzliktās saistības. Tāpēc nav pamata runāt par mierīgu
misiju Livonijas kristianizācijas sākumposmā bīskapa Meinarda laikā, jo būtiskākā
pārmaiņa krustnešu organizēšanā saistāma ar krustnešu uzturēšanās ilgumu Livonijā,
un tikai ar Alberta ierašanos 1200. gadā krustnešu darbība Livonijā bija paredzēta
ilgāka nekā līdz tam. 1202. gadā līdz ar Rīgas dibināšanu krusta karotāji ieguva
patstāvīgu apmetni, kas arī prasīja militāra spēka nodrošināšanu visu gadu, nevis
tikai kādu sezonu, kā bija Meinarda laikā (Jensen 2005, 212–213). Tomēr arī vēlāk
krustnešu spēki, kas bija lokalizēti Livonijā, bija salīdzinoši nelieli. Tā, piemēram,
Kristus bruņinieku brāļu jeb Zobenbrāļu ordenī līdz 1210. gadam nebija vairāk par
10 bruņiniekiem, bet šī ordeņa ziedu laikos to skaits jau sasniedza 110–120 cilvēkus,
pie tam līdz ar ordeņbrāļiem, kas veidoja tikai apmēram desmito daļu, ordenī
darbojās ieročnesēji, loka šāvēji, īpaši brāļi–garīdznieki u. c. (Benninghoven 1965,
406–408).
Sākoties krusta kariem, Latvijas teritorijas sabiedrībām beidzās arī to ilglaicīgā
anonīmā vēsture – Livonijas teritorijā radītajos rakstītajos vēstures avotos parādās
konkrētu vietu un indivīdu nosaukumi. Tā, piemēram, jau 1184. gadā kristījās
Ikšķiles ciema iedzīvotāji “Ilo, Kulevenes tēvs, un Vieco, Alo tēvs, un tiem savukārt
sekoja citi” (IH I, 4). Iespējams, ka šie pirmie lībieši jauno ticību pieņēma tiešām
emocionālu vai intelektuālu atklāsmju rezultātā, patiesi ticot jaunajai mācībai. Starp
Daugavas lībiešiem Indriķa hronika min arī Aso (IH IV, 3), kas parasti tiek dēvēts
par Rīgas lībiešu kungu. Tomēr par viņa dzīvi liecību un ziņu ir ļoti maz, nav nekas
zināms arī par viņa nāvi un dzimtu. Arī viņa apzīmējums – Rīgas lībiešu vadonis – ir