28.04.2014 Views

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

82 <strong>LATVIJAS</strong> <strong>UNIVERSITĀTES</strong> <strong>RAKSTI</strong>. <strong>725.</strong> <strong>sēj</strong>. Vē s t u r e<br />

attiecības ar daļu sabiedrības, kura vēl pagaidām ir pret baznīcas un ticības reformu<br />

un kuras viedokli viņi nevar atļauties ignorēt. Pat tāds centralizācijas un teritoriālās<br />

vienotības piekritējs un veicinātājs kā hercogs Heinrihs V ilgi palika iekšējā miera<br />

sargātāja pozīcijā un atļāvās reformāciju atbalstīt tikai ļoti piesardzīgi, reaģējot uz<br />

iniciatīvām no pavalstnieku puses.<br />

Tā kā Mēklenburgā valdnieki iekšpolitiskā spēku samēra dēļ nevarēja atļauties<br />

radikālus soļus konfesionālajā politikā, ja tie nerezonēja ar pavalstnieku vairākuma<br />

noskaņojumu, tad uz šo teritoriālo valsti nevar pilnā mērā būt attiecināms vairumam<br />

vācu zemju raksturīgais princips, pēc kura reformācijas ieviešanā izšķirošā bija<br />

zemeskunga iniciatīva (Rudersdorf 1997, 137). Mēklenburgas hercogu loma ticības<br />

un baznīcas politikā neizpaudās kā voluntāri, uz augstākās virsvaras pilnvarām<br />

balstīti soļi. Tomēr arī šeit vērojams process, kurā līdz ar firsta oficiālu izšķiršanos<br />

par labu reformācijai “no apakšas” nākušie spontānie impulsi tiek “kanalizēti<br />

un padziļināti” (Stievermann 1997, 49) ar centrālās varas instrumentu palīdzību:<br />

vizitācijām, baznīcas likumiem un landtāgu lēmumu ierosinājumiem. To apliecina<br />

gan reformācijas atšķirīgais liktenis divu hercogu pārvaldītajās zemes daļās, gan<br />

krasais pavērsiens uz reformāciju Heinriham V pakļautajā teritorijā un viņa dēla<br />

panākumi reformācijas ieviešanā Šverīnas bīskapijā, gan straujā reformācijas<br />

politikas eskalācija, tiklīdz abu hercogistes daļu valdnieku intereses šajā jomā<br />

sakrita. Redzams, ka valdnieka autoritātei un viņa rīcībā esošajiem varas līdzekļiem<br />

ir svarīga nozīme reformācijas procesa veicināšanā un ka bez to klātbūtnes, protams,<br />

nav iedomājama zemesbaznīcas tapšana. Tikai Mēklenburgas apstākļos šo līdzekļu<br />

lietojuma obligāts priekšnoteikums bija pārvaldītās teritorijas iedzīvotāju vairākuma<br />

atbalsts šādai rīcībai. Uz zemesbaznīcas radīšanu tendētā konfesionālā politika no<br />

savas puses stiprināja valdnieku varu un autoritāti, īpaši tad, ja to īstenoja roku rokā<br />

ar citām institucionālajām reformām.<br />

Kurss uz zemesbaznīcas veidošanu bija ne tikai reliģisku strāvojumu attīstības<br />

rezultāts un zināms zemeskungu varas kvalitātes rādītājs hercogistes iekšpolitikā,<br />

kā arī noteiktu interešu apliecinātājs reģionālajā ārpolitikā. Konfesionālisms bija<br />

arī faktors, kurš vācu zemēm tipiskā veidā gan veicināja teritoriālo norobežošanos<br />

no kaimiņiem un impērijas un stiprināja firstu valstu integritāti un identitāti, gan<br />

arī noderēja par līdzekli, kas no firstu puses tika izmantots impērijas savdabīgās<br />

politiskās struktūras un teritoriālā principa saglabāšanai, pret kuriem, ticības karu<br />

uzvaru spārnots, cerībā pārvērst impēriju par modernu valsti, mēģināja vērsties<br />

ķeizars (Schmidt 1997, 198–199). Tieši Kārļa V aicinājums pakļauties viņa diktātam<br />

bija pēdējais izšķirošais pamudinājums Mēklenburgas firstiem spert izšķirošo soli<br />

reformācijas oficiālā ieviešanā, kaut arī valdnieka ģimenes locekļi tikko kā bija<br />

piedalījušies pret protestantiem vērstajās militārajās akcijās ķeizara un katoļu pusē.<br />

Apdraudējums ierastajai teritoriālajai patstāvībai lika radikāli rīkoties, lai saglabātu<br />

līdzšinējo hercogistes statusu un līdz ar to ieguldītu savu artavu vecās impērijas<br />

sistēmas saglabāšanā. 1549. gadā Mēklenburga izšķīrās par pārmaiņām, lai savā<br />

ziņā saglabātu nemainītu iepriekšējo kārtību (Burkhardt 2002, 16). Hercogiste,<br />

nostājoties pret iecerētajām impērijas politiskās struktūras inovācijām, spēra soli,<br />

kas, pavērdams ceļu būtiskiem jauninājumiem iekšpolitikā, reizē bija līdzeklis tādu<br />

apturēšanai impērijas līmenī.

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!