Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
76 <strong>LATVIJAS</strong> <strong>UNIVERSITĀTES</strong> <strong>RAKSTI</strong>. <strong>725.</strong> <strong>sēj</strong>. Vē s t u r e<br />
140–141). Atšķīrās abu valdnieku attieksme pret šo situāciju. Albrehts VII, pēc kura<br />
iniciatīvas dalīšana bija uzsākta, turpmāk darīja visu iespējamo, lai to uzturētu spēkā,<br />
bet Heinrihs V vienlaikus gan piekopa centralizējošu politiku savā valsts daļā, gan<br />
iestājās par visas hercogistes vienotību. 1524. gadā būtu bijis jānotiek galīgai zemes<br />
un varas pārdalei, taču to nepieļāva zemeskārtas, kuras – lai aizkavētu draudošo<br />
hercogistes sadalīšanu – 1523. gadā noslēdza “Lielo Mēklenburgas zemeskārtu<br />
ūniju”, kas par zemes vienotību paredzēja cīņu jebkuriem līdzekļiem.<br />
Tādējādi noprotams, ka Mēklenburgā sakarā ar faktisku divu varas apgabalu<br />
eksistenci (vai pat triju, ja kā atsevišķu vienību uzlūko abu brāļu kopīgi pārvaldīto<br />
valsts daļu) pastāvēja priekšnosacījumi, lai dažādās teritoriālās valsts daļās pret<br />
reformāciju varētu veidoties atšķirīga attieksme (Stievermann 1997, 48–49). Šajā<br />
ziņā Mēklenburgas situācija bija analoģiska tai, kas veidojās kaimiņos Pomerānijā<br />
(Schmidt R. 2002, 192–199). Valdnieku viedokļiem nesakrītot (Heinrihs V simpatizēja<br />
reformācijai, bet Albrehts VII to noraidīja, līdzīgi kā Pomerānijas Barnims IX un<br />
Georgs I), viņu rīcībā esošie varas līdzekļi baznīcas un ticības jautājumos varēja tikt<br />
lietoti diametrāli pretējos nolūkos. Savukārt zemeskārtas Mēklenburgas apstākļos<br />
ar saviem centieniem pēc teritoriālās un politiskās vienotības bija gan spējīgas<br />
iegūt veicinošu lomu konfesionalizācijas procesā, gan arī ar savu politisko ietekmi<br />
apdraudēt augstākās zemes virsvaras pilnvērtību un tādējādi ierobežot arī firstu<br />
kontroli pār reliģisko dzīvi hercogistē.<br />
Reformācijas nostiprināšanās gaita Mēklenburgā<br />
1. Svārstīgais periods<br />
Ar plašu faktisko autonomiju un nozīmīgu iekšpolitisko īpatsvaru apveltīto<br />
lielo tirdzniecības pilsētu iniciatīvas reformācijas ieviešanā, pakāpeniska bīskapiju<br />
pakļaušana zemeskungu kontrolei, zemes un varas dalīšanas prakses liktie šķēršļi<br />
vienotas iekšpolitikas veidošanas ceļā un varas duālisms kombinācijā ar dažādiem<br />
ārējiem apstākļiem iespaidoja Mēklenburgas konfesionālo politiku visā tās attīstībā<br />
16. gadsimta pirmajā pusē. Minētie faktori tieši atsaucās uz firstu Heinriha V un<br />
Albrehta VII centieniem regulēt ticības un baznīcas jautājumus – tie noteica gan abu<br />
firstu konfesionālo centienu virzību un attieksmi pret reformācijas izplatīšanos zemē<br />
un pret protestantu un katoļu konfliktiem, gan arī veidoja robežas, kuru ietvaros<br />
zemeskungiem bija iespējas ietekmēt ar baznīcu un ticību saistītās norises.<br />
Heinrihs V bija monarhistiskās centralizācijas piekritējs. Visu savas valdīšanas<br />
laiku viņš to pilnvaru apjomā, ko viņam piedāvāja līdzdalība valsts kopīgajā<br />
pārvaldīšanā, cīnījās par centrālās pārvaldes, administratīvo, finanšu, likumdošanas<br />
un tiesu reformu ieviešanu. Tieši pēc Heinriha V ierosinājuma un ar viņa uzticības<br />
personu palīdzību 1516. gadā Mēklenburga pieņēma vispārējo zemes un policijas<br />
likumu, kam līdzīgi parasti tiek vērtēti kā viens no kritērijiem vēlo viduslaiku<br />
monarhijas pārtapšanā par jauno laiku valsti (Schubert 2001, 20). Būdams valdnieks,<br />
kam vispirms rūpēja hercogistes nostiprināšanās, izaugsme un mierīga attīstība,<br />
Heinrihs V pret reformāciju, kurai pats visnotaļ simpatizēja, ieņēma visumā<br />
labvēlīgu, taču sākumā ļoti piesardzīgu nostāju. No vienas puses, viņš personīgi<br />
kopš 1521. gada uzturēja sakarus ar Vitenbergu un pašu Mārtiņu Luteru, lūdza<br />
nosūtīt uz Mēklenburgu sprediķotājus un prasīja padomu neskaidrību gadījumos
Change language