LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

Eva Eihmane. Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana: Dieva vīna dārza iekopšana vai .. 25
pret pagāniem un izplatīt katoļu ticību, ir kļuvis par kristīgās pasaules iekšējo
ienaidnieku (Švābe 1921, 84; LUB II, Nr. 630). Pāvests Johanness XXII savukārt
1318. gadā norādīja, ka daudzi, kuri būtu gribējuši pievērsties kristietībai, ordeņa
nežēlīgās un necilvēcīgās izturēšanās dēļ atteikušies no šī nodoma, bet citi izpostīto
baznīcu radītā garīgās aprūpes trūkuma dēļ atkal atgriezušies pagānu maldos. Šāda
ordeņa pretdarbība ticības izplatīšanai lika viņam secināt, ka Livonijas baznīca cieš
no kristiešu bezdievības vairāk nekā no pagānu naidīguma un no plaukstošā stāvokļa,
kādā tā atradusies misijas sākumā, ir spērusi lielu soli atpakaļ (LUB II, Nr. 661).
Zobenbrāļu un Vācu ordeņiem mēģinot oponēt bīskapu apsūdzībām, arī garīgās
varas pārstāvji tika vainoti līdzīgos, lai gan ne tik kliedzošos nodarījumos pret
kristietības izplatīšanu. 7 Varu savstarpējās sūdzībās par pretējās puses radītiem
kavēkļiem misijas darbā vai tīšu tā traucēšanu noteikti daudz kas tika pārspīlēts,
lai panāktu savas sūdzības izmeklēšanu no pāvesta pārstāvju puses (Švābe 1921,
85). Tomēr šīs liecības norāda uz iekļaujošas kristīgas sabiedrības veidošanai arvien
nelabvēlīgāku atmosfēru Livonijā.
Bet, kamēr varas plūcās jeb, kā sarkastiski pasaules kārtību novērtē Indriķis, “pa
to laiku, kamēr citi ķildojās par virskundzību zemēs” (IH XXIV, 5), par kristīgās
ticības izplatīšanas nepieciešamību pārliecināti un par jaunkristīto dvēseles glābšanu
norūpējušies entuziasti, tādi kā Indriķis, Alebrands un, neapšaubāmi, daudzi citi nekur
vārdā neminēti garīdznieki, klusi kopa savu Dieva vīna dārzā iemērīto lauciņu.
Kuru darbam bija paliekošāks rezultāts? To nav iespējams izmērīt. Nedrīkst
arī norakstīt visas vēlāko laiku liecības par nepietiekami dziļu kristīšanu 8 uz
7
Piemēram, 1232. gadā Rīgas bīskaps tika apsūdzēts pāvestam par kristietības izplatīšanas
kavēšanu Livonijā, konkrētāk, pakļaujot sev jaunkristītos kuršus, kuriem legāts apsolījis
brīvību, kā arī pārkāpjot savas pilnvaras attiecībā uz citiem Livonijas zemes kungiem un
neizrādot pietiekamu aktivitāti jaunu bīskapiju dibināšanā un baznīcu celšanā (SLVA 1,
Nr. 180).
8
Vēlāko laiku liecības norāda, ka Livonijā laukos vēl ilgi pēc krusta kariem saglabājās
pagānisma paliekas un kristietība, labākajā gadījumā, pastāvēja sinkrētisma formā.
Piemēram, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas sinodes 1505. gada ziņojumā vietējo iedzīvotāju
dzīves veids tika atzīts kā joprojām izteikti pagānisks (Kala 2001, 18). Igauņu arheologs
Heiki Valks uz arheoloģisku liecību pamata secina, ka formālā kristianizācija neizraisīja
garīgu pievēršanos kristietībai, bet gan tikai aizsāka ilgu reliģiskā sinkrētisma periodu, kurā
igauņu reliģiskajai praksei bija pārsvarā pirmskristiešu raksturs ar tikai nelielu kristietības
ietekmi gan sabiedrības, gan atsevišķu indivīdu līmenī, līdzās pastāvot dažādām ticības
sistēmām un ideoloģijām – kristīgajai, nekristīgajai un daļēji kristīgajai (Valk 2003, 572,
577). Taču ilgstoši saglabājušās pagānisma paliekas nav pierādījums pavirši veiktai un
nesekmīgai kristīšanai. Lauku iedzīvotāju viennozīmīga iedalīšana kristiešu kategorijā tīri
reliģiskā skatījumā vienmēr ir diskutabla (Kala 2001, 17–20). Arī citviet Eiropā pagānisma
elementi saglabājās vēl ilgi pēc katoļu ticības ienākšanas attiecīgajā reģionā. Piemēram,
kādā pārbaudē Saksijā vēl 1617. gadā tika secināts, ka baznīcēni ir “truli kā lopi laukā”,
bez jebkādas nojēgas par Dieva vārdu (Fletcher 1999, 296). Franču vēsturnieks Žans
Delamī (Jean Delumeau), konstatēja, ka vēl 17. gadsimtā Bretaņas zemnieki pēc senču
pagānu ticējumiem atstāja pie avotiem maizi un sviestu, izbēra graudus lauku malā un
piekopa citus līdzīgus rituālus (Martins no Bragas, piemēram, jau 6. gadsimtā sūdzējās
par līdzīgu tradīciju izplatību), uz šādu līdzīgu neskaitāmu piemēru pamata secinot, ka