Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
72 <strong>LATVIJAS</strong> <strong>UNIVERSITĀTES</strong> <strong>RAKSTI</strong>. <strong>725.</strong> <strong>sēj</strong>. Vē s t u r e<br />
ievērojamus jauninājumus starpvalstu attiecību principos un spēku samērā, bet<br />
tai bija arī būtiska agrīni modernās valsts attīstības faktora loma. Vispirms jau<br />
tādējādi, ka tā veicināja monarhiju tieksmi pēc pilnas suverenitātes savā zemē<br />
(protams, suverenitātes 16. gadsimta izpratnē). Baznīcas vara jau pati par sevi<br />
tīri objektīvi bija viens no būtiskākajiem šķēršļiem agro jauno laiku monarhijas<br />
pastiprinātajos centienos pēc neatkarības no paralēliem tiesību subjektiem un<br />
avotiem. Reformācijas ideju iespaidā saasinājās uzmanība uz problēmām baznīcas<br />
un laicīgo varu savstarpējās tiesiskajās, īpašuma, hierarhiskajās un morālajās<br />
attiecībās un radās iespēja publiski izteikties par sabiedriski nozīmīgām tēmām<br />
(Schmidt H. R. 2001, 218). Tā rezultātā līdzšinējo stāvokli laicīgā vara daudzējādā<br />
ziņā atzina par nepieņemamu. Turklāt humānistiskā doma un reformācijas<br />
iedvesmotāji radīja idejisko pamatojumu tam, lai sabiedrība un laicīgās pārvaldes<br />
institūcijas uzdrīkstētos aktīvi iestāties par pārmaiņām minētajā jomā. No otras<br />
puses, reformācijas gaitā izstrādātā valsts (zemes) baznīcas koncepcija līdz ar tās<br />
īstenošanas sākumu kļuva par iedarbīgu monarhistiskās centralizācijas instrumentu.<br />
Tādēļ līdz ar ticības šķelšanos iekšējā un ārējā politikā ievērojamu lomu ieguva<br />
konfesionālisms.<br />
Konfesionālisms nozīmēja ne tikai dogmatikas un tai atbilstošas reliģiskās<br />
dzīves formēšanos, ieviešanu un stabilizāciju ticīgo kopienas ietvaros, bet gan arī<br />
konfesijas organizatorisku un institucionālu nostiprināšanu ar valsts varas līdzekļiem<br />
(Schmidt H. R. 1992, 1–2). Tieši šis politiskais atbalsts vai tā neesamība lielā mērā<br />
izšķīra konfesijas likteni konkrētā politiskā telpā. Jautājums būtībā bija par to,<br />
vai un kad izveidojās tādi apstākļi, lai “valsts, baznīca un tauta” (Schmidt H. R.<br />
1992, 1) saskatītu vienotu mērķi un atrastu kopīgu valodu tā sasniegšanai. Šajā<br />
procesā izšķiroša nevarēja būt vienīgi reliģiska pārliecība vai tīri politisks aprēķins,<br />
kāda atsevišķa sabiedrības grupējuma vēlmes vai valdošā nama pozīcija – rezultātu<br />
(monokonfesionaliāti, bikonfesionalitāti vai multikonfesionalitāti) un tā sasniegšanas<br />
laiku konkrētajā teritorijā noteica visu minēto faktoru savstarpējās attiecības.<br />
Vācu zemēs ar tām tipisko sāncensību starp impērisko un teritoriālo varu, kurā<br />
īpašu spriedzi radīja jauno laiku sākumam raksturīgās centralizācijas tendences abos<br />
varas līmeņos, konfesionālisms kļuva par sevišķi iedarbīgu politisko instrumentu<br />
un līdz ar to par neatņemamu politiskā spēku samēra faktoru. Tieši konfesionālā<br />
politika palīdzēja gan pozicionēt attieksmi pret Hābsburgiem un dažādiem impērijas<br />
politiskajiem grupējumiem, gan arī mobilizēt spēkus firstu varas centralizācijai.<br />
Firstu valsts pārvaldes sistēmas modernizācijas rezultāti un panākumi zemesbaznīcas<br />
tapšanā ir viena procesa divas nesaraujami saistītas sastāvdaļas, jo jaunās baznīcas<br />
“institucionālās struktūras radās ciešā kopsakarībā ar teritoriālās valsts institūcijām<br />
un likumiem” (Schindling 2004, 36), bet agro jauno laiku valsts veidošanās vācu<br />
zemēs izvērsās ticības un baznīcas reorganizācijas spiediena ietekmē (Rudersdorf<br />
2004, 79). Turklāt bez konfesionālisma nav saprotama ne 16.–17. gs. sabiedrības<br />
sistēma, ne tās dinamika (Schulze 1996, 225). Vācu historiogrāfija uzstājīgi uzsver,<br />
ka reformācija veicināja valsts attīstību, bet reizē tās uzvara bija iespējama tikai<br />
noteikta institucionalizācijas līmeņa apstākļos (Stievermann 2004, 45–47). Savukārt<br />
konkrēto konfesionālās politikas virzienu lielā mērā izšķīra zemeskungu ieņemtā<br />
nostāja ticības jautājumos un viņu iniciatīva institucionālajos pārkārtojumos<br />
(Rudersdorf 1997, 137–138; Rudersdorf 2004, 79, 88).
Change language