Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
78 <strong>LATVIJAS</strong> <strong>UNIVERSITĀTES</strong> <strong>RAKSTI</strong>. <strong>725.</strong> <strong>sēj</strong>. Vē s t u r e<br />
2004, 158). Savukārt Heinriha V ārpolitika liek domāt, ka viņš iespēju robežās<br />
Mēklenburgu centās distancēt no Hābsburgiem un ciešāk saistīt ar Baltijas jūras<br />
reģiona politiskajiem spēkiem, tādējādi paverot tai lielākas izredzes uz patstāvību,<br />
arī konfesionālajā politikā.<br />
Albrehts VII bija firsts, kura attieksme pret valsts lietām visupirmām kārtām<br />
balstījās uz dinastiskām vērtībām. Albrehta VII nostāja pret reformāciju sākotnēji<br />
bija visai nenoteikta un nekonsekventa, iespējams tāpēc, ka šis valdnieks nemēdza<br />
īpaši iedziļināties pārvaldes un varas organizācijas detaļās. Kopīgi pārvaldītajā<br />
valsts daļā viņš samierinājās ar evaņģēlisko sprediķotāju darbošanos un akceptēja<br />
brāļa Heinriha V iecietīgo attieksmi pret dažādām brīvdomības izpausmēm. Savās<br />
teritorijās Albrehts VII dažbrīd jauninājumus baznīcā piecieta, dažbrīd asi pret tiem<br />
vērsās, neielaizdams reformācijas sludinātājus savās pilsētās un pat aicinādams tādus<br />
apcietināt. Viņš, uzturēdams spēkā ierastos dinastiskos sakarus starp Mēklenburgu<br />
un Brandenburgu, apprecēja protestanti kūrfirsta Joahima I meitu Annu, taču drīz<br />
vien parūpējās par viņas atgriešanu vecajā ticībā. Tomēr dēlu Johanu Albrehtu<br />
viņš, sekojot tām pašām dinastisko attiecību tradīcijām, nosūtīja audzināšanā uz<br />
protestantisko sievastēva galmu. Šī svārstīgā pozīcija mainījās divdesmito gadu<br />
pašās beigās. Par iemeslu pārmaiņām bija Albrehta VII pievēršanās Baltijas jūras<br />
reģiona ārpolitikai, kurā viņš orientējās uz sadarbību ar ķeizaru – tātad tuvinājās<br />
katolicisma atbalstītājiem.<br />
1523. gadā ķeizars Kārlis V hercogu bija iecēlis par sava svaiņa, gāztā Dānijas<br />
karaļa Kristiāna II, interešu aizstāvi. Darbojoties šajā virzienā, Albrehts VII bija<br />
spiests aizvien izteiktāk afišēt savu opozīciju protestantismam, jo to prasīja gan<br />
ciešā saikne ar ķeizaru, gan arī tas, ka viņa aizbilstamā Kristiāna II mēģinājumi<br />
atgūt troni nozīmēja cīņu pret luteriski noskaņotiem jaunajiem Dānijas valdniekiem.<br />
Divdesmito gadu beigās Albrehts sāka atbalstīt topošās vācu katoļu firstu savienības<br />
iniciatīvas, bet kopš 1533. gada viņš jau pats savās interesēs iesaistījās cīņās par<br />
Dānijas troni pret troņa pretendentu, kvēlo luterisma atbalstītāju un nākamo karali<br />
Kristiānu III. Militārās kampaņas Albrehts VII zaudēja un ar šo avantūru sagādāja<br />
hercogistei 300 000 guldeņu lielu parādu, kurš ar laiku, palielinājies līdz vairāk nekā<br />
500 000 guldeņiem, kļuva par nepārvaramu šķērsli Mēklenburgas monarhistiskās<br />
centralizācijas ceļā. Likumsakarīgi, ka savā aizņemtībā ar Dānijas troņa problēmu<br />
risināšanu Albrehts VII 1534. gadā nespēja kavēt brāļa atbalstīto bikonfesionalitātes<br />
ieviešanu kopīgi pārvaldītajās pilsētās, kaut, iespējams, to būtu vēlējies. Tomēr ar<br />
laiku Albrehta VII saspīlētās attiecības ar līdzvaldītāju nenotikušās galīgās zemes un<br />
varas pārdales dēļ, viņa centieni personīgi tuvināties ķeizaram un tā atbalstītājiem<br />
un viņa nesamērīgi dārgie ārpolitiskie plāni panāca to, ka Albrehts VII nonāca<br />
principiālā opozīcijā Heinriham V, kurš nemitējās brālim pārmest viņa pasākumu<br />
graujošo ietekmi uz hercogistes politiku un finansēm. Kopš divdesmito gadu beigām<br />
šo apstākļu ietekmē Albrehta VII attieksme pret reformāciju un protestantismu<br />
kļuva aizvien noraidošāka. 1533. gadā Albrehts VII atklāti pieslējās katoļu firstu<br />
savienībai. Savā valsts daļā viņš sāka konsekventi apkarot reformācijas asnus, par<br />
ko viņa pilsētas laiku pa laikam sūdzējās otram hercogam. Dēliem Albrehts VII lika<br />
piedalīties katoļu pusē Šmālkaldenes karā un savā testamentā vēlēja sargāt veco<br />
ticību.
Change language