Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
88 <strong>LATVIJAS</strong> <strong>UNIVERSITĀTES</strong> <strong>RAKSTI</strong>. <strong>725.</strong> <strong>sēj</strong>. Vē s t u r e<br />
divās prāvestijās Igaunijas daļā (Pērnavas un Tērbatas). Rīgas pilsēta veidoja savu<br />
samērā autonomu pilsētas iecirkni, kurā ietilpa visas pilsētas luterāņu baznīcas un<br />
to draudzes kopā ar patrimoniālā iecirkņa draudzēm un to dievnamiem, kopskaitā<br />
desmit.<br />
Jau 1640. gada 15. februārī ģenerālgubernators Bengts fon Uksenšērna bija<br />
ar likumu noteicis: katram zemniekam ir pienākums mācītāja labā ik gadu nodot<br />
3 pūrus rudzu un tikpat daudz miežu vai auzu (Busch 1862, 472). Tajā pašā laikā<br />
katrā draudzē tika noteikti savi specifiskie mācītāja uzturēšanas nosacījumi, ņemot<br />
vērā vietējās īpatnības. Viena no būtiskākajām atšķirībām pastāvēja starp pilsētu<br />
un lauku draudžu ganu atalgošanu. Pilsētās, jo sevišķi Rīgā, draudzes mācītājam<br />
tā saucamā fiksētā algas daļa, kuru izmaksāja reālā naudā, bija noteikta lielāka un<br />
parasti arī veidoja viņa ienākumu lielāko daļu, bet viņa lauku kolēģim tā bija samērā<br />
niecīga un bieži vispār netika definēta, turpretī cita veida ienākumi veidoja būtisku<br />
vai pat lielāko daļu ienākumu.<br />
Lielais Ziemeļu karš (1700–1721) bija atstājis dziļas rētas Vidzemē, un šķiet, ka<br />
Vidzemes luteriskā baznīca bija viena no tām, kas cietusi vissmagāk. Izpostīti bija<br />
gan dievnami, gan pastorāti, būtiski bija sarucis draudzes locekļu skaits, jo viena daļa<br />
kļuva par 1711. gada Lielā mēra upuriem, citus iznīcināja kara gaitā, vēl viena daļa<br />
tika aizvesta gūstā uz Krieviju; tie, kam palaimējās izbēgt no gūsta un mēra, bailēs<br />
par savu dzīvību bija samukuši mežos. Faktiski gandrīz visi šie aspekti bija skāruši<br />
arī mācītājus – samērā prāvs skaits mira mēra laikā, daudzi tika aizvesti gūstā (viņu<br />
vidū bija arī Bībeles pārtulkotājs latviešu valodā – Alūksnes draudzes mācītājs Ernsts<br />
Gliks) vai tika nogalināti, vēl kāda daļa, kas bija zviedriem uzticīgāki, aizbēga pāri<br />
Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pastāv uzskats, ka kara laikā tikai ¼ no visām draudzēm<br />
bijis savs mācītājs (LVVA 5440:1:59, 2). Vēl kritiskāka situācija bija pēc kara un<br />
mēra, un Rīgā, piemēram, no 14 mācītājiem dzīvi bija palikuši vairs tikai divi (Lenz<br />
1956, 115).<br />
Ilgu laiku daudzas mācītāju vietas, sevišķi uz laukiem, palika vakantas. Lai<br />
kaut kā glābtu situāciju, vienam mācītājam nereti tika uzlikts pienākums apkopt arī<br />
kaimiņos esošo draudzi vai arī vairākiem mācītājiem uzdeva rindas kārtībā apkopt<br />
bez ganiem palikušās draudzes, tomēr bieži šāda amatu savienošana veicināja darba<br />
kvalitātes krišanos gan paša draudzē, gan reāls labums izpalika arī kaimiņos. Šādā<br />
situācijā akūtais draudzes ganu trūkums dažbrīd sekmēja apšaubāmu un pat sociāli<br />
bīstamu subjektu nokļūšanu kancelē. Kaut arī spiedīgie apstākļi lika Vidzemes<br />
konsistorijai skatīties uz samērā biežajiem pārkāpumiem caur pirkstiem, 50 gadu laikā<br />
tā bija spiesta 30 reizes sodīt mācītājus faktiski ar augstāko sodu, proti, ar atlaišanu<br />
no amata. Galvenie mācītāju atlaišanas iemesli bija dzeršana, laulības pārkāpšana,<br />
zemnieku fiziska aizskaršana, piedauzīga izturēšanās un līdzīgi pārkāpumi (LVVA<br />
5440:1:59, 3).<br />
Tajā pašā laikā lielais brīvo mācītāju vietu skaits kļuva par labu vilinājumu<br />
daudziem vācu zemēs teoloģiju apguvušajiem. Jāatzīst, ka labu reklāmu viņiem<br />
deva studiju biedri vidzemnieki – mācītāju un muižnieku dēli, kas studēja Vācijas<br />
universitātēs. Līdz ar to Vidzemē tieši 18. gadsimtā izveidojās situācija, ka apmēram<br />
puse no visiem mācītājiem bija ienācēji, turpretī Kurzemē pārsvarā bija vietējie<br />
(Lenz 1956, 115).
Change language