You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 59<br />
kā galveno atmiņas mediju, ar kura palīdzību var uzzināt gan par Romas imperatoru<br />
Augusta un Trajāna labajiem darbiem, gan Nerona un Kaligulas netikumiem un<br />
izvirtību (Hall 1550, 1). Būtiski ir apzināties, ka Hols senos varoņus min tikai kā<br />
piemērus piemiņai, jo Hola mērķis, rakstot savu hroniku, bija rūpēties par to Anglijas<br />
valdnieku un augstmaņu piemiņu, kas dzīvojuši laikmetā īsi pirms viņa vai bijuši<br />
hronista laikabiedri.<br />
Šajā rakstā pieminētos atmiņas un piemiņas piemērus vēlo viduslaiku Livonijā<br />
no Edvarda Hola laika atdala vesels gadsimts, un, par spīti dažādajām būtiskajām<br />
izmaiņām, kas bija skārušas Rietumeiropas civilizācijas atmiņas un piemiņas<br />
izpratni, gan humānisma laikmeta, gan vēlo viduslaiku cilvēkam kopīga ir vēlme<br />
būt pieminētam arī pēc savas nāves. 15. gadsimtā tik būtiska vēl nešķita vajadzība<br />
pēc pēcnāves slavas, vairāk – vajadzība pēc pēcnāves piemiņas, kas nodrošinātu<br />
indivīdam mūžīgu labumu – viņa dvēseles pestīšanu. Gan Holam, gan vēlo viduslaiku<br />
cilvēkam būtiskākā šķita viņa paša un tuvāko līdzcilvēku piemiņa.<br />
Holam rakstītais vārds ir būtiskākais piemiņas un atmiņas ne<strong>sēj</strong>s, bet vēlo<br />
viduslaiku piemiņā izmantotais piemiņas ne<strong>sēj</strong>u–mediju loks ir plašs. Viduslaikos<br />
piemiņas sākums un pamats rodams liturģijā (mirušo piemiņas dievkalpojumos),<br />
misēs, vigīlijās un lūgšanās, bet tās turpinājums sevī ietver virkni darbību, kuras<br />
papildina piemiņai būtiskos liturģiskos rituālus, piemēram, kapakmeņu, altāru,<br />
atlārgleznu, dažādu citu liturģisko priekšmetu pasūtīšana un radīšana.<br />
Kā pārvarēt aizmiršanu un atcerēties tos, kuri mums ir bijuši dārgi un būtiski, bet<br />
ir jau miruši? Tie ir būtiskākie jautājumi, kuri rodas, domājot par piemiņu un atmiņu,<br />
un šajā rakstā es mēģināšu parādīt, kā indivīdi vēlo viduslaiku Livonijā centās<br />
pārvarēt aizmiršanu, liekot citiem arī pēc nāves sevi atcerēties un pieminēt.<br />
I<br />
Atmiņas un piemiņas pētniecība vēstures kontekstā pēdējo 50 gadu laikā ir strauji<br />
attīstījusies, veidojot detalizēti izstrādātas sociālās atmiņas koncepcijas. Sekojot<br />
franču sociologa Morisa Halbvaha (Maurice Halbwachs) (1877–1945) iedibinātajai<br />
kolektīvās atmiņas teorijai (Halbwachs 1985), vācu ēģiptologs Jans Asmans (Jan<br />
Assmann) ir radījis kultūratmiņas teoriju (Assmann J. 1992; Levāns 2005, 14–17).<br />
Tieši Jana Asmana un viņa dzīvesbiedres Aleīdas Asmanes (Aleida Assmann)<br />
izveidotā atmiņas teorija ir ietekmējusi ne tikai senāko vēstures laimetu pētniecību<br />
vien, bet tā tiek izmantota arī viduslaiku vēstures pētniecībā. Latviešu valodā jau ir<br />
tapuši vairāki apcerējumi par atmiņas lomu vēsturē, 2 tomēr piemiņa kā tīri praktiskas<br />
pētniecības virziens nav nokļuvis plašākā Latvijas vēsturnieku redzeslokā. Līdz šim<br />
vienīgais publicētais pētījums par pēcnāves piemiņu viduslaiku Livonijā ir Andra<br />
Levāna raksts par piemiņu Rīgas arhibīskapa kancelejā (Levāns 2001, 3–33). Mans<br />
raksts, savukārt, nav kādas konkrētas laicīgas vai garīgas institūcijas piemiņas<br />
pētījums, bet gan mēģinājums iezīmēt tos ceļus Livonijas vēlo viduslaiku piemiņas<br />
pētniecībā, kurus tuvākajā nākotnē ir iespējams iet.<br />
2<br />
Šeit jāpiemin Andra Levāna apceres par atmiņas pētniecību un raksti par Eiropas viduslaiku<br />
memoriālo kultūru (Levāns 2005), vēsturnieces Vitas Zelčes pētījums par 1905. gada<br />
revolūcijas pieminēšanu (Zelče 2007), kā arī sociālantropologa Roberta Ķīļa sakārtotais<br />
rakstu krājums “Atmiņa un Vēsture” (Ķīlis 1998).
Change language